Tā Eiropu nenoķersim

Tas, ka progresīvā nodokļa ideja pēc būtības ir kreisas politikas sastāvdaļa, šajā gadījumā nevienu no tās aizstāvjiem nesatrauc, jo nošķīrums starp kreisumu un labējumu Latvijas politikā ir sacementēts ar etnisko dalījumu latviešos un krievos.

Ciktāl tas skar publisko retoriku, varam pieņemt, ka brīvi cilvēki brīvā valstī var darīt, kā tīk. Sliktāk, ja nodokļu reformas galvenais mērķis – tautsaimniecības attīstība – tiek taranēts ar vēlmi izdabāt vēlētājiem tūlīt. Dzird runājam, ka ekonomika jau tāpat labi attīstoties, patlaban neesot nepieciešamības to stimulēt, tāpēc laiks uzlikt grožus visvairāk pelnošajiem un izdalīt pa kripatiņai tiem, kam iztrūkst.

Skaisti skan, nevar noliegt. Bet gribas domāt ilgtermiņā, nevis tikai par šo brīdi. Pirmkārt, kā zināms, nekādi izaugsmes gadi nav mūžīgi. Lielāks nodoklis, lai veidotu uzkrājumu, vēl būtu saprotams, bet ne lai notērētu. Otrkārt, ne jau pati no sevis rodas šī ekonomikas attīstība – to veido fakts, ka beidzot pieejama Eiropas dāvātā nauda, un tas, ka uzņēmēji neatlaidīgi tiecas nodrošināt sev lielāku stabilitāti.

Pirmais faktors ir īslaicīgs, diez vai uz tā var veidot ilgtermiņa nodokļu sistēmu (ja vien nav vēlmes mainīt to atkal un atkal), otrais – balstīts noskaņojumā, ko ātri vien var sabojāt, motivējot vai nu sašaurināt biznesu, vai domāt, kā pārcelties uz citu valsti, vai vēl sliktāk – sākt shēmot. Pie šī vēl gribētu piebilst, ka mums, tieši no iepriekšējās krīzes mācoties, būtu nepieciešama attīstība tajās jomās, kas nav saistītas ar viegli iegūto (iepriekš – kredītu, bet šajā gadījumā – Eiropas dāvāto) naudu.

Treškārt, nodokļu pārmaiņas, protams, nes sevī vēstījumu investoriem, un no šī aspekta gribētos, lai lēmumu pieņēmēji kaut uz mirkli tiektos iejusties ārvalstu uzņēmēja vietā un pavērtētu, kurā no Baltijas valstīm pēc mūsu nodokļu reformas būs izdevīgāk ieguldīt kapitālu, – vai Latvija būs tā pievilcīgākā?

Pie mums tipiski ir gausties, ka daudzās jomās atpaliekam no kaimiņiem. Iespējams, pamats tam ir gluži primitīvā vēlmē tūlīt pat dzīvot daudz labāk, nekā esam tam nopelnījuši,

kā arī ieradumā ātri notērēt ne tikai to, kas ir, bet arī to, ko redzam par iespējamu kādam atņemt. Bet tā, ziniet, Eiropas turīgākās valstis nenoķersim.