To nesen paudis ekonomikas ministrs Viktors Valainis (ZZS).
Centrālās statistikas pārvaldes dati par šā gada trešo ceturksni rāda, ka Latvijā tad bijuši 25,5 tūkstoši brīvu darba vietu un 61,5 tūkstoši bezdarbnieku. Tātad uz katru vakanci varētu konkurēt divi trīs bezdarbnieki. Taču realitātē nav tik vienkārši. Nereti atšķiras bezdarbnieku prasmes un ar vakancēm saistītās prasības. Jāņem vērā arī ģeogrāfiskie faktori – augsts bezdarba līmenis raksturīgs Latgalei, bet brīvās darba vietas koncentrētas Rīgā. Ir arī tādi gadījumi, kad bezdarbniekiem atgriezties profesionālajā apritē neļauj individuālās grūtības, savukārt uzņēmumiem atrast un noturēt darbiniekus traucē slikta reputācija, arhaiska darba vide un XXI gadsimtam neatbilstoša komunikācijas kultūra. Turklāt joprojām dzirdams, ka jaunieši bez profesionālajām prasmēm grib saņemt vairākus tūkstošus eiro lielu algu, bet darba devēji par algu, kas zemāka par 1000 eiro, cer atrast darbiniekus ar izcilu izglītību, plašu pieredzi un gatavību visu savu dzīvi pielāgot darba ritmam.
Uz šāda fona ekonomikas ministra teiktais: "Es nekautrēšos paskubināt savus kolēģus citās ministrijās darīt visu iespējamo, lai veicinātu gan jauniešus, gan vecāka gadagājuma cilvēkus apgūt darba tirgum nepieciešamās prasmes, turklāt darot to ciešā sadarbībā ar uzņēmējiem un nozaru organizācijām", ir visai loģisks. Vismaz V. Valainis neapgalvo, ka jākoncentrējas vienīgi uz viesstrādnieku piesaisti, bet akcentē Latvijas iedzīvotāju izglītošanos un pārkvalifikāciju.
Protams, arī tādi uzņēmumi, kas Latvijā izveidoti par ārvalstu investoru naudu, nodarbina viesstrādniekus un produkciju eksportē, bagātina mūsu tautsaimniecību, taču šādu uzņēmumu loma, kuru vienīgā saistība ar Latviju ir atrašanās vieta, ir stipri pieticīgāka nekā nacionālā kapitāla uzņēmumiem, kuri nodarbina pašu zemes iemītniekus un vismaz daļu produkcijas pārdod vietējiem iedzīvotājiem.
Tomēr jāatceras, ka par nepieciešamību mazināt plaisu starp darba tirgu un izglītību dažādi ministri ir runājuši jau daudzus gadus. Un, kā jau par daudz ko mūsu valstī, nevar teikt, ka viss ir slikti, jo dramatisku bezdarba kāpumu neredzējām pat Covid-19 pandēmijas gados. Tomēr ir problēmas, piemēram, bezdarbnieku un vakanču ģeogrāfiskā neatbilstība, kurām risinājumu joprojām neredz.