Šķiras, bet politiskās laulības gultu vēl palietos

Tiesa, visai īpatnēju pieeju politikai redzam piemērā ar piecu deputātu aiziešanu no partijas, kura savulaik tika dibināta ar mērķi daudzmaz līdzīgi domājošos vienot. Runa, protams, par partiju Vienotība, no kuras šonedēļ izstājās Saeimas deputāti Dālderis, Viņķele, Čigāne, Judins un Loskutovs. Šie pieci ejot projām, jo nesakrītot viņu un palicēju pasaules skatījums. Šī paša iemesla dēļ viņi nepiesliešoties arī kādai no daudzām citām partijām, bet veidošot savu. Labi, tiktāl skaidrs, bet... Tiek arī ziņots, ka viņi gan izstājas no partijas, no kuras saraksta ievēlēti, un ka veidos jaunu politisku spēku, lai no tā startētu nākamajās vēlēšanās, taču pamestās partijas frakciju Saeimā gan nepametīšot. Kā saprast šo "aiziet prom, paliekot turpat" manevru? Līdzībās runājot, tas ir kā vīram ar sievu izšķirties, varbūt pat izveidot jaunas ģimenes, bet turpināt lietot vienu gultu, jo kopīgi taču pirkta. Acīmredzams absurds, vai ne? Ja ir tik liela pasaules uztveres nesakritība, ka līdzšinējie domubiedri jāpamet, lai veidotu konkurējošu partiju, tad daudzmaz pieklājīgi jāatvadās un arī Saeimā jānošķiras, pretējā gadījumā visa tā partiju būšana izskatās vien pēc spēles ar vēlētāju balsīm, proti, pārgrupēšanās no vēlēšanu rezultāta viedokļa visizdevīgākajās kombinācijās.

Kāds teiks, ka palikšana frakcijā svarīga no valdības stabilitātes viedokļa? Muļķības! Ja ir vēlme atbalstīt esošo valdību, to var darīt arī, esot ārpus frakcijas. Jā, pašiem savu frakciju veidot vairs nav ļauts, bet, piemēram, vienoties par sava pārstāvja dalību koalīcijas sēdēs taču neviens normatīvs neliedz. Cita lieta, ja viena no divām Saeimas lielajām frakcijām tik ļoti baidās zaudēt savu skaitliskā līdera pozīciju, ka gatava "maksāt" ar atbalstu šķeltnieku palikšanai amatos Saeimas komisijās, lai tikai viņus noturētu savā tuvumā... Bet vai tas nesmird pēc prasta politiskā tirgus, pret ko no Vienotības (partijas, nevis frakcijas) aizejošie vismaz publiski jo īpaši asi iestājušies? Sanāk, ka liekuļojuši?

Arī Vienotības izredzēm nākotnē šāda koķetēšana ar aizgājējiem nenāk par labu. Īslaicīgs ieguvums (iespēja saglabāt frakcijas lielumu) nekādi neatsver kaitējumu ilgtermiņā, proti, ka līdz galam netiek atrisināts pašu vēlētājus mulsinošais konflikts ar iekšējiem opozicionāriem. Tātad arī priekšvēlēšanu kampaņā mazohistiski piecietīs kritiku no kādreizējiem savējiem, lai tikai tos vēl kaut cik paturētu savā tuvumā? Ja tā, tad šai partijai tiešām nav nākotnes. Jo tas būtu skaidrs apliecinājums, ka partija, kura savulaik bija jo īpaši izlēmīga un asa savā retorikā, nu ir neglābjami novecojusi. Zemā vēlētāju atbalsta krīze, kādu šobrīd šis politiskais spēks piedzīvo, ir tiešas sekas iestigšanai varas un jau sasniegto politisko rezultātu omulībā. Tātad atbilde uz jautājumu "vai šai partijai ir nākotne?" saistāma ar nosacījumu – viss atkarīgs no tā, vai tā spēs iziet no savas komforta zonas.