ACTA tiešām satur daudz punktu par cīņu pret viltotām precēm, un mazāk – autortiesību aizstāvībai „digitālajā vidē”. Šis „mazāk” tad arī ir izsaucis līgumu ne tikai izlasījušo, bet arī tajā iekļautās iespējas sapratušo cilvēku vētrainu sašutumu. Uzreiz jāsaka – sašust ir par ko, un amatpersonu vārgie šļupsti, ka dokuments ikdienas pilsoņa dzīvē neko nemainīšot, un ka tas saturot tās pašas normas, kādas jau esot iekļautas pastāvošajā likumdošanā, starptautiskajos līgumos, dažādu starptautisko organizāciju (īpaši Pasaules Tirdzniecības organizācijas) nolikumos un kur nu tur vēl, šo sašutumu tikai palielina.
Sakiet, vai Jūs būtu ar mieru pieņemt tādu Latvijas Republikas Satversmi, kurā būtu iekļauta varbūtība, ka tiek totāli izsekoti visi valsts pilsoņi? Un iespēja, ka vienā jaukā dienā Latvija var kļūt par pagaidām nezināma diktatora pārvaldītu valsti? Un vēl virkne līdzīgu varbūtību? Jādomā, ka tā ļaužu grupiņa, kas piedāvātu šādu valsts pamatlikumu visai drīz ņemtu nelabu galu. Ikviens sevi cienošs politiķis stātos uz demokrātijas redutēm, apgalvojot, ka ja uz skatuves ir iznesta pistole, tad tā agri vai vēlu šaus. Un ka likums, kurš pieļauj visas minētās iespējas, ir, maigi izsakoties, pretvalstisks un tapis to ļautiņu, kuri grasās izsekot tautu un no sava vidus izvirzīt diktatoru, interesēs.
Savukārt starptautisku līgumu, kurš tapis faktiski dziļā slepenībā (un varenu industriju nemitīgā uzraudzībā) un pieļauj iespēju, ka autortiesības dominē pār visām citām tiesībām, šie paši politiķi nez kādēļ ir gatavi akceptēt bez liekiem vārdiem. Neviens nekliedz, ka dzimtene būtu nonākusi briesmās, ka pastāv varbūtība – pat ne valsts vārdā un ar tiesas lēmumu, bet privātu korporāciju interesēs visi interneta lietotāji var tikt pakļauti totālai izsekošanai. Protams, ar atrunu, ka katra valsts pati izlemj par pasākumiem, kas īstenojami ACTA ietvaros.
Amatpersonas apgalvo, ka līgums esot tā kā nepareizi saprasts, tā kā nepietiekami skaidrots, tā kā vispār attiecoties tikai komerciālām nelikumībām, utt. Visa skaidrošana gan izpaužas tikai kā mēģinājumi iestāstīt, ka rūpīgi slīpētais un saskaņotais līgums ir tikai vēl viens (un pat ne īpaši vajadzīgs) starptautiskais mehānisms cīņai pret visa veida intelektuālā īpašuma zagļiem. Un ja jūs esat pret ACTA, tad jūs esat zaglīgs anarhists, un apšaubāma personība.
Amatpersonas it kā izliekas nemanām, ka protesti pret ACTA nav demonstrācijas par „tiesībām zagt”, kā to vai nu naivi vai nekaunīgi apgalvo ACTA aizstāvji. Dziļā slepenībā tapusī ACTA satur vairākus punktus, kuri ir atklāti šaubīgi, jo teorētiski pieļauj iespējas, ka autortiesības tiek stādītas augstāk par cilvēktiesībām, bet kādas ārvalstu kompānijas no pirksta izzīstas aizdomas – augstāk par Latvijas tiesu sistēmu. ACTA, atsaucoties uz autortiesībām, ir arī varens ierocis cīņai ar tā dēvēto atvērtā koda programmatūru, kura daudzām korporācijām jau sen ir kā dadzis acīs (ļoti vienkāršoti skaidrojot – līgums paredz, ka pakalpojumu sniedzējiem būs liegts uzturēt tādu bezmaksas programmatūru, kas ļauj piekļūt ar autortiesībām aizsargātiem datiem).
Tieši tāpat ACTA ir iekļautas iespējas jebkurā brīdī aizmirst par nevainības prezumpciju un iedarbināt varenus virtuāli un reāli policejiskus mehānismus un, ja rodas vēlēšanās, pat totālu interneta un tā lietotāju kontroli. (Vārdi „iespējams nelegāli” ACTA figurē biežāk, nekā instrukcijās jaunajam VDK kaujiniekam par spiegu ķeršanu – līgums atklāti pieļauj iespēju, ka „būtu tikai cilvēks, pants atradīsies”.)
Faktiski, ja kāds atbalsta ACTA, viņš atbalsta varbūtību, ka Latvija vienā „jaukā” dienā var kļūt par policejisku valsti. Mums ko, ar piecdesmit gadiem bija par maz?