Publiciste Rudīte Kalpiņa intervijā Egīlam Zirnim (SestDiena, 14.04.2022.) akcentē uzmanības vērtus aspektus – komercsektora atbildību par latviešu valodas saglabāšanu un to, ka tieši komercsektors pārspīlēti aizraujas ar krievu valodu. Pierādījumi tam sastopami visdažādākajās jomās. Tā, piemēram, ir visai savdabīgi, ka Latvijā strādājošā Swedbank, kuras saknes ir Zviedrijā, preses relīzes medijam, kas veido saturu tikai latviešu valodā, sūta gan latviešu, gan krievu valodā. (Aviokompānija airBaltic informāciju medijiem vismaz sūta trijās – latviešu, krievu un angļu – valodās.) Ņemot vērā to, ka Swedbank lepojas ar labiem finanšu rādītājiem (pēc pašas bankas datiem, tās peļņa Latvijā 2021. gadā bijusi 85 miljoni eiro), uz cilvēkresursu un tehnisko risinājumu rēķina nebūtu jātaupa un varētu parūpēties, lai tik uzskatāmi netiktu demonstrēta divvalodība.
Savukārt mazumtirdzniecībā joprojām sastopami darbinieki, kuri uzskata, ka pircēju pienākums ir ar viņiem sazināties krieviski. Nesen portāls www.la.lv vēstīja, ka politiķis Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība (NA)) iesaistījies konfliktā Centrāltirgū, kur kāda pārdevēja viņu aicinājusi runāt krieviski, un konflikta gaitā politiķis pat izsaucis policiju.
Protams, jāatceras, ka NA ir viena no ilgtermiņā ietekmīgajām valdošās koalīcijas partijām, NA pārziņā ir gan Kultūras ministrija, gan Ekonomikas ministrija, turklāt NA ir pārstāvēta arī pašvaldībās, un tādējādi tieši NA ir plašas iespējas stiprināt latviskumu komercsektorā.
Tomēr daudz kas ir atkarīgs ne tikai no politiķiem, bet arī no sabiedrības. Mūsu ziemeļu kaimiņvalstij Igaunijai raksturīgs tas, ka igauņi sāk sarunu igauniski un pāriet uz kādu svešvalodu tikai tad, ja kļūst skaidrs – jārunā ar ārzemnieku. (Dažādu tautu cieņpilnā attieksme pret savu valodu minēta ar Kalpiņas un Zirņa sarunā.) Protams, situācijas mēdz būt dažādas, tomēr kopumā vērojams, ka igauņi ir racionāli domājoša nācija, kas labi apzinās – viņu valoda nekad nebūs starptautiskas saziņas valoda un tāpēc jāiestājas par igauņu valodas lietošanu pašu valstī.
Arī mums, latviešiem, ar rāmu pašcieņu vajadzētu iestāties par latviešu valodu Latvijā, un, ja kādam, kurš apstākļu sakritības dēļ te dzīvo, latviešu valoda un viss latviskais riebjas tik ļoti, ka tas tiek publiski demonstrēts, nu tad nav ko mocīties un var izvēlēties citu valsti, kurā dzīvot.