Reizēm notiek mētāšanās ar savstarpējiem apvainojumiem. No valsts iestāžu puses izskan apgalvojumi, ka gandrīz visi uzņēmēji ir alkatīgi shēmotāji, kuri koncentrējas uz to, lai paši nopelnītu pēc iespējas vairāk, bet nodokļos samaksātu pēc iespējas mazāk. Savukārt no uzņēmējdarbības vides dzirdams viedoklis, ka valsts sektors nenovērtē to, ka pārtiek no uzņēmēju nodokļos samaksātās naudas, un to vien dara kā ar birokrātiskām prasībām traucē biznesam.
Protams, pastāv arī savstarpēji cieņpilnāka retorika, kas apliecina to, ka publiskā sektora pārstāvji un uzņēmēji apzinās, ka harmoniskai valsts attīstībai ir vajadzīgi gan vieni, gan otri. Respektīvi, naudu valsts budžetā, veicot nodokļu maksājumus, tiešām ienes uzņēmumi, taču visas sabiedrībai nepieciešamās funkcijas privātais sektors arī tomēr nodrošināt nespētu. To, ka Latvijā uzņēmēju un valsts pārvaldes sadarbībai vēl ir, kur pilnveidoties, parādījis arī nesen publiskotais biznesa augstskolas Turība un pētījumu centra SKDS veidotais Turības biznesa indekss. Šis pētījums atklāj, ka vairāk nekā puse uzņēmēju valdības darbu aizvadītajā gadā novērtējuši kā traucējošu, vairāk nekā ceturtā daļa valdības darbu novērtējuši neitrāli, bet vairāk par 10% – pozitīvi. Jāņem vērā, ka 2022. gadā no mūsu ikdienas pakāpeniski pagaisa Covid-19 pandēmijas radītie epidemioloģiskie ierobežojumi, kas 2020. un 2021. gadā bija daļēji paralizējuši ar cilvēku pulcēšanos un pārvietošanos saistītās jomas, un līdz ar to mazinājās valdības iejaukšanās daudzu uzņēmumu darbā.
Teorētiski pieņemot, ka šajā gadā tādi šokējoši notikumi, kas nesīs radikālas pārmaiņas, negadīsies, mūsu valdībai būtu vērts domāt par to, kā pilnveidot uzņēmējdarbības vidi, lai Latvija ekonomiskajā attīstībā neatpaliktu no Igaunijas un Lietuvas. Pastāv pieņēmums, ka Igaunijā ir mazāka birokrātija nekā mūsu valstī, un, iespējams, tiešām ir tādi risinājumi, kurus Latvijai būtu vērts aizgūt no ziemeļu kaimiņzemes. Lietuvas gadījumā tiek akcentēta šīs valsts spēja veiksmīgāk atbrīvoties no nostalģiskās raudzīšanās uz Krieviju, un te nu arī ir uzdevums mūsu valsts politiķiem spēt atteikties no vīzijas par Latviju kā par tiltu starp Eiropas Savienību un Krieviju.
Rezumējot jāteic, ka valdībai nav pienākums nodrošināt izaugsmi jebkuram uzņēmumam, taču ir pienākums radīt ietvaru stabilai biznesa videi, kurā godīgi strādājoši eiropeiski uzņēmumi varētu veiksmīgi attīstīties.