Vērojot nākamā gada valsts budžeta gatavošanu, rodas iespaids, ka būtiska prioritāte ir lielāka sociālā aizsardzība iedzīvotājiem. Tā ir?
Ja runa ir par minimālajām sociālajām iemaksām, tad jāatzīst, ka tās saistītas ar lēmumiem, kas pieņemti jau pirms gada. Iespējams, šobrīd sabiedrība šo tēmu pamanījusi un sarosījusies, jo no nākamā gada 1. janvāra stājas spēkā jauna norma par minimālajām sociālajām iemaksām. Iepriekš strādāja darba grupa Finanšu ministrijas un Labklājības ministrijas vadībā. Šī darba grupa izstrādāja priekšlikumus, kuru rezultātā no 2017. gada 1. janvāra tiek ieviestas minimālās sociālās iemaksas no summas, kas ir 75% no minimālās algas, un vēlāk – minimālās sociālās iemaksas no minimālās algas 100% apmērā.
Galvenā šo minimālo sociālo iemaksu noteikšanas jēga ir nodrošināt iedzīvotāju sociālo aizsardzību. Tēma par to, ka nepieciešams nodrošināt sociālo aizsardzību, it īpaši aktualizējās brīdī, kad kļuva redzams, ka mikrouzņēmumu nodokļa (MUN) režīms tiek izmantots nodokļu optimizācijai – darba devēji darbiniekus piespiež noformēties par MUN maksātājiem un prasa, lai līdzšinējie darbinieki ar darba devēju sadarbotos kā MUN maksātāji, nevis kā darbinieki, par kuriem tiek maksāti darbaspēka nodokļi un līdz ar to ir lielāks sociālais nodrošinājums. MUN maksātājiem brīdī, kad nākas saslimt vai pasaulē nāk bērns un rodas vēlme saņemt atbalstu no valsts, jāsecina, ka atbalsts no valsts ir niecīgs vai arī tāda nav vispār, jo sociālās iemaksas, kas par MUN režīmā strādājošo cilvēku maksātas, ir ārkārtīgi mazas. Bija jāatrod līdzsvars, lai paaugstinātu iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu.
Jau gada sākumā devām solījumu, ka būtiskas izmaiņas nodokļos līdz ar 2017. gada valsts budžeta pieņemšanu neveiksim, būtiskos nodokļus nemainīsim, un pie tā arī pieturamies, bet mēs arī neatceļam iepriekš pieņemtos lēmumus, piemēram, par solidaritātes nodokli un par minimālajām sociālajām iemaksām.
Tātad mērķis ir panākt sociālo aizsardzību MUN maksātājiem, piemēram, slimības gadījumā?
Jā, tieši tā. Turklāt minimālo sociālo iemaksu noteikšana sākotnēji 75% apmērā no minimālās algas, laika gaitā – no minimālās algas 100% apmērā – ir arī instruments ēnu ekonomikas apkarošanai. Mēs redzam, ka reģionos par ļoti daudziem nodarbinātajiem ir norādīts, ka viņi strādā minimālo darba laiku vai pat vēl mazāk. Latgalē, piemēram, tādu nodarbināto ir viena trešā daļa. Mēs taču saprotam – norādītā informācija, ka nodarbinātais strādā nepilnu darba slodzi, bieži neatbilst reālajai situācijai. Protams, ir darbinieki, kuri strādā mazāk par pilnu slodzi, bet skaidrs, ka ne jau tik daudz darbinieku kā parādās uzņēmumu datos. Tādi dati, ka ļoti daudzi darbinieki oficiāli strādā nepilnu slodzi, norāda uz ēnu ekonomikas un aplokšņu algu esamību.
Vai izmaiņas vērstas arī uz to, lai izvairītos no situācijas, kad pēc gadiem 20–30 lielai sabiedrības daļai ir ļoti niecīga vecuma pensija?
Jā, vecuma pensija – tas ir viens no sociālās aizsardzības gadījumiem, turklāt, protams, galvenais sociālās sistēmas mērķis ir nodrošināt pārtikušas vai vismaz nodrošinātas vecumdienas iedzīvotājiem.
Kā jūs skaidrojat daudzu darba devēju pretestību iedzīvotāju sociālās aizsardzības paaugstināšanai?
Reģionos patiešām ir daudz mazu un vidēju uzņēmumu, kas nenodarbina iedzīvotājus uz pilnu darba slodzi, un minēto minimālo sociālo iemaksu noteikšana būs papildu nodokļu slogs šiem uzņēmumiem. Es gan gribu uzsvērt, ka uzņēmējiem bijusi iespēja izmaiņām sagatavoties – lēmums tika pieņemts jau pirms gada, turklāt minimālo sociālo iemaksu ieviešana notiek pakāpeniski, nav strauja kāpuma.
Šo argumentu es izmantoju arī diskusijās par minimālās algas palielināšanu, un rezultātā esam vienojušies, ka no nākamā gada minimālā alga tiek paaugstināta, bet par desmit eiro, kas nekādā gadījumā nav uzskatāms par strauju kāpumu.
Darba devējiem arī jāsaprot, ka nodokļu izmaiņu gadījumā vienmēr būs arī kāds cietējs, pilnīgi visi nekad nebūs ieguvēji. Svarīgi, lai ieguvēju būtu vairāk nekā cietēju, un svarīgi ir kopīgi tikt pāri sāpīgajiem momentiem. Mana pārliecība ir, ka mēs to varam izdarīt. Mēs Latvijā ļoti bieži un dažādu sabiedrības pārstāvju diskusijās akcentējam, ka daudz gribam mācīties no Igaunijas, bet Igaunijā minimālās sociālās iemaksas jau labu laiku ir spēkā, un gan uzņēmēju vide, gan sabiedrība kopumā pie tām jau pieradusi. Valdībai vienmēr jāstrādā kā labam mediatoram, kas prot sabalansēt uzņēmēju un darba ņēmēju intereses, un jāizskaidro, ka ir tādi brīži, kad stratēģisku, ilgtermiņa mērķu vārdā nepieciešami pasākumi, kas vērsti uz darba ņēmēju sociālās aizsardzības un labklājības paaugstināšanu.
Runājot par ēnu ekonomiku, vairāki uzņēmēji Dienai teikuši, ka argumentēti un detalizēti informē Valsts ieņēmumu dienestu (VID) par tiem savas nozares pārstāvjiem, kuri strādā pelēkajā sektorā, bet no VID neseko nekāda reakcija.
VID ir jāmainās, tāpēc jau mēs VID reformēšanu esam sākuši. Ceru, ka VID izveidosim par uzticamu struktūru, par kuru uzņēmēji un arī kopumā Latvijas iedzīvotāji būs labās domās. Tomēr VID vien ēnu ekonomiku neiznīdēs. Svarīga ir arī sodu piemērošana, neizbēgamība un bargums.
Diemžēl Latvijā kontrolējošās institūcijas ir ļoti sadrumstalotas. Ja kontrolējošās institūcijas aktīvāk sadarbotos, tad varētu labāk cīnīties ar blēžiem. Man simpātiski ir Igaunijas un Zviedrijas piemēri, jo tur notiek ļoti cieša kontrolējošo institūciju sadarbība un sistemātiska, intensīva informācijas apmaiņa. Mums katra institūcija ir sava impērija, un vēl institūcijas iekšienē katra struktūra arī ir atsevišķa impērija, bet sadarbība ir ļoti vāja.
Runājot par Igaunijas pieredzi, Latvijas uzņēmēju organizācijas uzsvērušas, ka ēnu ekonomiku varētu mazināt, ja tāpat kā Igaunijā ieviestu 0% uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likmi reinvestētajai peļņai. Kad Latvijā varētu 0% likmi ieviest?
Mēs patlaban strādājam pie nodokļu stratēģijas, un plāns paredz, ka līdz nākamā gada aprīlim būsim šo stratēģiju izstrādājuši. 0% UIN likme reinvestētajai peļņai ir viens no pasākumiem, kura ieviešanu mēs nopietni apsveram, arī lai šis pasākums kļūtu par aizstājēju daudzajiem UIN atvieglojumiem, kas Latvijā ir spēkā. 0% likmes ieviešanai būtu vairāki efekti – vienkāršāks un saprotamāks šis, teiksim, atlaižu mehānisms, jo nevar noliegt, ka daudzi, ļoti sarežģīti UIN atvieglojumi sarežģī dzīvi gan pašiem uzņēmējiem, kuri nevar saprast, kādi atvieglojumi viņiem īsti pienākas, gan nodokļu administrētājiem. Turklāt, ieviešot 0% likmi reinvestētajai peļņai, mūsu mazie un vidējie uzņēmumi kļūtu caurspīdīgāki, ar, vienkārši sakot, labāk sakārtotiem grāmatvedības papīriem, un tādā veidā kļūtu pievilcīgāki bankām kā iespējamajām kredītdevējām. Patlaban kredīti ir lēti, un bankas meklē uzņēmumus, kam naudu aizdot, bet Latvijas uzņēmumi – kopumā vērtējot, nerunājot par atsevišķiem gadījumiem, – nav gatavi banku lēti piedāvāto kredītu naudu ņemt pretī. Tas saistīts ar to, ka daudzi uzņēmumi rada iespaidu, ka ir riskanti, un šo uzņēmumu finanšu dati ir neskaidri. Igaunijas pieredze rāda, ka 0% nodokļa likme uzlabo uzņēmumu finanšu stāvokli, uzņēmumiem zūd motivācija peļņu slēpt, un rezultātā iegūst gan privātais, gan valsts sektors.
Atgriežoties pie MUN tēmas, vai cilvēki, kuri izveidojuši mikrouzņēmumus, var būt droši, ka MUN režīms pēkšņi netiks likvidēts?
Kamēr valdība nav piedāvājusi jaunu variantu, kas stātos MUN režīma vietā un būtu piemērots tā dēvētajiem dzīvesstila uzņēmumiem ar mazu apgrozījumu, tikmēr spēles noteikumus nav prātīgi mainīt. Tikai tad, kad valdība piedāvās jaunu nodokļu režīmu, varēs runāt par esošā MUN režīma atcelšanu pilnībā.
Visu interviju ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu lasiet trešdienas, 16. novembra laikrakstā Diena!