Serbijas parlamenta ārkārtas vēlēšanas, kā arī pašvaldību vēlēšanas valstī notika 17. decembrī. Parlamenta vēlēšanas opozīcija neapstrīd – valsts prezidenta Aleksandra Vučiča atbalstītāju koalīcijas (Serbijas Progresīvās partijas un nepilna desmita sīkpartiju) uzvara ir pārliecinoša (128 vietas no 250), un arī vairākums citu spēku nav opozicionāru pusē, taču par nemieru cēloni ir kļuvušas vēlēšanas Belgradā, kurās koalīcija ir ieguvusi 49, bet opozīcija – 43 vietas no 110. Opozicionāri – apvienība Serbija pret vardarbību (nosaukums saistīts ar maijā notikušajām divām masu šaušanām) – vaino varas partiju kā administratīvā resursa izmantošanā, tā 40 tūkstošu Bosnijas serbu nogādāšanā uz vēlēšanām.
Dalība pašvaldību vēlēšanās gan ir pēdējo tiesības, jo Serbijas pamatlikums paredz, ka balsot pašvaldību vēlēšanās var arī ārvalstīs dzīvojošie pilsoņi, turklāt tie, kam nav saistības ar konkrētām pašvaldībām, balsot var Belgradā un tikai klātienē. Cits jautājums, ka lielākā ārvalstu serbu kopiena (ap miljons cilvēku) mīt Bosnijas Serbu Republikā un daudziem no viņiem ir arī Serbijas pases. Rietumiem Bosnijas serbi nesimpatizē, kamdēļ varas partijai bija nepieciešams vienīgi parūpēties par viņu nokļūšanu līdz Belgradai vēlēšanu dienā.
Vienlaikus neatkarīgi no tā, cik Bosnijas serbu ieradās Belgradā, nedz Vučiča koalīcijai, nedz opozīcijai (abos gadījumos kopā ar domubiedriem) nepietiek balsu koalīcijas izveidei galvaspilsētā (un nepietiktu arī gadījumā, ja Bosnijas serbi nebalsotu vispār), bet "zelta akcija" pieder jaunizveidotajai, radikāli populistiskajai partijai Mēs - balss no tautas. Tomēr opozicionāri jau iepriekš bija paziņojuši, ka citu iznākumu kā tikai savu uzvaru neatzīs, un koalīcijas sarunu vietā ir sākuši protestus, prasot vēlēšanu anulēšanu Belgradā.
Cerības panākt prasību īstenošanu gan ir niecīgas. Vērā ņemama iedzīvotāju atbalsta protestiem (kas Belgradā bez tam turpinās jau mēnešiem) nav galvenokārt tādēļ, ka prezidents Vučičs tiek uzskatīts par valsts stabilitātes garantu. Arī rietumvalstis atklāti atbalstīt protestētājus nesteidzas, iespējams, baidoties, ka situācija valstī var kļūt nekontrolējama. Papildus tam varas iestādes pacietīgi gaida opozīcijas kļūdas, ļaujot tai sevi diskreditēt, kas viss kopā jau noved pie cerētajam pretēja rezultāta un nevis palielina, bet samazina opozīcijas ietekmi.