Vispirms jau pārējiem diviem pretendentiem – Aldim Gobzemam (KPV LV) un Artim Pabrikam (Attīstībai/Par!) – jātiek pāri tam, ka nav novērtēti kā labākie.
Vēl vairāk – jānolaižas savā pašapziņā līdz potenciāli "parastu ministru" līmenim, ja tiešām grib, kā paši deklarē, atbalstīt Bordāna veidoto valdību.
Jāsaka, visgrūtāk šajā ziņā klājas Gobzemam, kurš emocionāli nesavaldījās jau brīfingā pēc sarunas ar Valsts prezidentu. Turklāt tieši Gobzems iepriekš bija klaji deklarējis, ka no visiem partiju līderiem ir vislabākais pretendents uz premjera amatu, un to netieši pauž arī tagad, neslēpjot izbrīnu par Valsts prezidenta izvēli.
Nacionālajai apvienībai nekas cits neatliek kā nu respektēt politiķi, kuru savulaik atstūmuši no sava vidus un "izēduši" no valdības. ZZS šajā salikumā paliek "ārpus spēles", taču gan nacionāļiem, gan Jaunajai Vienotībai jāsamierinās, ka toni nu valdībā diktēs klaji revolucionāri, revanšisti, kuri nemaz neslēpj vēlmi izmest mēslainē visu, kas priekšgājēju paveikts, un kaut ko (lai arī ne visos gadījumos ir skaidrs – ko) veidot vietā, turklāt deklarējot vēlmi pēc vadības nomaiņas dažādās institūcijās.
Tiesa, arī pašiem bordāniešiem nāksies pievaldīt savas ambīcijas, īpaši sarunās ar diviem pārējiem jaunpienācējiem Saeimā, jo pretējā gadījumā var pietrūkt atbalsta valdības apstiprināšanai. Protams, arī potenciālie partneri ļoti labi saprot, ka Bordāna vēlme nokļūt valdības vadītāja krēslā ir ļoti liela, līdz ar to par savu atbalstu katrs var atļauties prasīt ļoti augstu cenu.
Skaidrs ir arī tas, ka par visu vienoties neizdosies, būs virkne jautājumu, kuru izlemšanu atstās brīvajam Saeimas balsojumam, taču tas arī nozīmē, ka paralēli valdībai pastāvēs varas sviras, kuras kustinās opozīcijā atstātās partijas – ZZS un Saskaņa. Un būs cena, ko varas partijas par to būs gatavas maksāt, vienā gadījumā baudot atsevišķu panākumu prieku, citā – apvaldot aizvainojumu par zaudējumu.
Viegli tātad nebūs. Tiesa, arī tad nebūtu, ja Bordāna vietā būtu nominēts kāds cits.
naģe
Pelnrušķīte
zvirbulēns