Turklāt situācija šajā ziņā ir tieši tāda pati kā absolūtā vairākumā visu jaunāko laiku karu gadījumos. Lai cik vērienīgi un atbilstoši visiem priekšstatiem par kariem nebūtu bruņotie konflikti, oficiāli karš pretiniekam pieteikts netiek, bet pati karadarbība tiek dēvēta par dažādām misijām, operācijām, intervencēm vai vēl citos līdzīgos vārdos, kas apvienojumā ar dažādiem lēmumiem, rīkojumiem u. c. tad arī kalpo par tiesisko pamatojumu karadarbībai klasiskā kara pieteikuma vietā.
Plašu izplatību šāda būtībā terminu aizstāšana savukārt ieguva pēc Otrā pasaules kara beigām un bija lielā mērā loģiska. Gan tādēļ, ka pastāvēja izteikti negatīva reakcija uz pašu vārdu «karš», gan tādēļ, ka kara pieteikums automātiski nozīmēja (un visbiežāk arī līdz pat mūsdienām turpina nozīmēt) vērienīgas iekšpolitiskās izmaiņas. Tostarp lielāka vai mazāka mēroga mobilizāciju, ekonomikas pāriešanu uz kara sliedēm u. c. Tāpat arī kara sākšana, it īpaši, ja tas tiek pieteikts oficiāli, pavisam noteikti neizskatās labi, lai kāds arī būtu pamatojums.
Nozīmīga loma šajā ziņā, protams, vienmēr ir bijusi arī starptautiskajām tiesībām, kuras ne tikai paredz noteiktus pienākumus karojošajām valstīm, bet arī (kas ir pat ievērojami būtiskāk) nosaka virkni ierobežojumu trešajām valstīm attiecībā pret tām. Savukārt, ja nav formāla kara pieteikuma, tad it kā nav arī kara un iemeslu pārmetumiem par kādas no karošajām pusēm atbalstīšanu vai citiem starptautisko tiesību pārkāpumiem.
Mūsdienu postmodernajā pasaulē, kurā virtuālā jeb izdomātā realitāte mēdz pārliecinoši dominēt pār faktisko situāciju, šādi nepieteiktie kari tikmēr ir sākuši iegūt gluži vai orveliskas aprises. Tostarp tādēļ, ka visiem tiešajiem un netiešajiem šādu karu dalībniekiem pastāv katram sava realitāte, kas, maigi izsakoties, nesekmē izsvērtu un pareizu lēmumu pieņemšanu.
Vēl cits būtisks moments ir, ka daudzos gadījumos situācija sāk aizdomīgi līdzināties stāvoklim Eiropā apmēram XVII gadsimtā – pirms Vestfālenes miera noslēgšanas, kad nepastāvēja skaidras robežas nedz starp mieru un karu, nedz starp iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem konfliktiem, kas arī izklausās savā ziņā biedējoši, ja atceras, ka Vestfālenes miers bija pilnīga karojošo nometņu spēku izsīkuma rezultāts.