Tas izpaudās kā mēģinājums apcietināt pret valsts prezidentu Petro Porošenko vērsto protesta akciju līderi un iedvesmotāju, Gruzijas eksprezidentu un Odesas apgabala bijušo gubernatoru Mihailu Saakašvili.
Sākotnēji Ukrainas Drošības dienestam izdevās aizturēt politiķi, kurš šobrīd ir persona bez pilsonības un Ukrainā atrodas neskaidrā statusā. Uzreiz pēc tam presē parādījās informācija, ka Saakašvili tiek vainots valsts varas gāšanas mēģinājumā un "sadarbībā ar noziedzīgu organizāciju". Aiz pēdējiem vārdiem slēpjas it kā maksas par situācijas destabilizēšanu Ukrainā pieņemšana no cilvēkiem, kas saistīti ar bijušo Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču, kas Kijevā ir sinonīms līdzekļu saņemšanai no Maskavas. Necik pārliecinošas šīs apsūdzības gan neizklausās, jo Saakašvili antipātijas pret Krieviju ir plaši zināmas, tieši tāpat kā viņa sakari ar ASV ārpolitikas īstenotājiem, tomēr citi iespējamie apcietināšanas iemesli izklausītos vēl nepārliecinošāk.
Tomēr, kad plašsaziņas līdzekļi jau sāka apspriest politiķa turpmāko likteni, tā izrādījās velta nodarbošanās, jo atbalstītāju pūlis ielenca mikroautobusu, kurā atradās Saakašvili, un atbrīvoja protestu līderi. Rezultātā tika sasniegts pilnībā pretējs cerētajam efekts, un kopumā visai mazskaitlīgās un oficiālajai varai ne īpaši bīstamās protesta akcijas, kas turpinās vēl kopš oktobra vidus, pēkšņi ieguva jaunu elpu. Lai gan Saakašvili vadītajām protesta akcijām ir ļoti tālu līdz iepriekšējo maidanu vērienam, arī vispārējā politiskā apātija Ukrainā ir sasniegusi mērogus, kad varas maiņai var izrādīties pilnībā pietiekami ar dažiem tūkstošiem entuziastu un "Mihomaidans" vismaz teorētiski var kļūt par nopietnu problēmu kā Porošenko, tā viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem.
Cits jautājums tikmēr ir, kurš un vai vispār ir ieinteresēts kārtējā varas nomaiņā Ukrainā. Lai cik ieinteresēts nonākšanā pie varas arī būtu Saakašvili (kurš gan pat visveiksmīgākās apstākļu sakritības gadījumā var cerēt tikai uz Ukrainas premjerministra krēslu), viņam jebkurā gadījumā ir nepieciešama rietumvalstu ar ASV priekšgalā oficiāls atbalsts, kāda acīmredzami nav. Nav arī pārliecības, ka šāds atbalsts varētu parādīties, jo visas valsts mērogā Saakašvili popularitāte atrodas statistiskās kļūdas robežās, tāpat pret viņu ar retiem izņēmumiem ir noskaņota gandrīz visa Ukrainas politiskā elite.
Rezultātā ļoti ticama šķiet versija, ka "Mihomaidans" ir galvenokārt instruments spiediena izdarīšanai uz Ukrainas politisko eliti ar valsts prezidentu priekšgalā, kuras intereses pēdējā laikā ir sākušas nesaskanēt ar rietumvalstu vēlmēm un interesēm, it īpaši jautājumos, kas attiecas uz korupcijas apkarošanu. Ne jau velti Saakašvili ar tādu entuziasmu vicina cīņas ar korupciju karogu. Raugoties no šāda skatupunkta, vakardienas notikumi ir devuši viņam neko vairāk kā dažus papildu punktus, tomēr nedrīkst arī aizmirst, ka Ukrainā politiskā situācija mēdz mainīties ļoti strauji.
Trollis JT
Lasītajs
Keramzīts