Pat ne zādzība, kur kādu varētu pieķert pie rokas, bet kolektīva neizdarība. Vilciens, kā saka, uz to laiku jau aizgājis, vērtīgais valsts īpašums jau nodots privātās rokās, lēmumu pieņēmēji pārsēdušies citos krēslos, visi balsojumi bijuši kolektīvi, atbildību tā īsti nav no kā prasīt.
Jo neviens nepieskata. Nepasteidzina, lai procesi, kā šajā gadījumā bankas pārdošana, noritētu savlaicīgi, bez kavēšanās. Un arī brāķdariem pa pirkstiem īstajā brīdī neviens nesit. Pareizāk sakot, pieskata gan, jo Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja tiesībām piedalās arī valsts kontroliere un ģenerālprokurors, taču skaidrs, ka politisko dienaskārtību tie ietekmēt nevar un arī kategoriski iestāties pret kādu aplamu iniciatīvu uzdrošinās vien tad, ja viņu rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, lai apšaubītu pieņemamo lēmumu likumību, atbilstību valsts interesēm. Savukārt, ja informācija par lēmumiem pat šauram lokam tiek piegādāta īsi pirms galīgās izlemšanas, kā tas ne reizi vien bijis, skaidrs, ka nekāda «īstajā brīdī pa pirkstiem sišana» nesanāk. Ir iespēja vien klusi pārjautāt, vai pirms griešanas tiešām viss septiņreiz nomērīts, kaut arī pašiem jau iepriekš skaidrs, ka nav, jo vēl viena tendence ir tāda, ka lēmumu pieņemšanas laiks tiek novilcināts līdz pat pēdējam brīdim un tad visi tiek paniski steidzināti, draudot ar milzu nepatikšanām kavējuma gadījumā. Kāda gan steigā septiņreiz pārmērīšana...
Tad nu tā ir, un to atzīst arī valsts kontroliere, ka spēles noteikumus lielā mērā diktē valsts nolīgtie konsultanti, kamēr Privatizācijas aģentūra ir vien pastnieka, bet valdības pārstāvji – «balsošanas mašīnas» lomā. Vai tas ir normāli? Domāju, jebkurš atzīs, ka ne. Taču esošā politisko lēmumu pieņemšanas tradīcija diemžēl ir tieši orientēta uz to, lai vēlāk atrast konkrētu atbildīgo par jebkuru nekvalitatīvi sagatavotu lēmumu būtu neiespējami. Jo tā lēmumu pieņēmējiem drošāk. Neviens jau to publiski neatzīst, bet no pašu lēmumu pieņēmēju viedokļa tas pat ir svarīgāk par iespējamo risku, ka valstij var rasties milzu zaudējumi, kā tas nu arī oficiāli apstiprināts Citadeles gadījumā. Tādi zaudējumi budžetā kā rētas pamazām aizdzīs, un visi arī aizmirsīs, kurš tos savulaik pieļāvis, jo īpaši, ja ne no viena konkrēti atbildība kategoriski nebūs pieprasīta.
Meļņiks: Ķer nu vēju...
Valsts kontroliere Elita Krūmiņa vakar paziņoja, ka bankas Citadele pārdošana faktiski pēdējā brīdī liegusi nopietni iestāties par valsts interesēm. Banku valsts esot varējusi pārdot par 25–70 miljoniem eiro lielāku summu. Ļoti ticami, taču... ko līdz, ja pēc gadiem kāda autoritāte, kaut visrespektablākā, pavēsta, ka veikta ekspertīze un noskaidrots, ka bijusi pieļauta valstij milzu zaudējumus nesoša paviršība?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.