Ir svarīgi uzsvērt, ka netiek plānots visā ES noteikt vienādu minimālās algas lielumu. Pēc statistikas biroja Eurostat datiem, šā gada sākumā ES lielākā minimālā alga (mēnesī bruto) bija Luksemburgā – 2202 eiro, bet mazākā Bulgārijā – 332 eiro, un saprotams, ka algu vienādošana nav reāla. (Latvijā šogad minimālā alga ir 500 eiro.) Protams, iedzīvotāju labklājības līmeņa noteikšanai svarīgs kritērijs ir ne tikai bruto algas cipars, bet arī pirktspējas paritāte, jo arī cenu līmenis dalībvalstīs atšķiras visai būtiski, turklāt atšķiras arī darbaspēka nodokļi.
Tāpat ir būtiski ņemt vērā, ka ES liktais uzsvars ir nevis uz valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu piemērošanas paplašināšanu, kas šobrīd Latvijā ir izraisījusi asas diskusijas, bet uz iedzīvotāju ienākumu "šeit un šobrīd" paaugstināšanu.
Patlaban EP deputātu vidū dominē pārliecība, ka ir nepieciešami vienoti minimālās algas noteikšanas principi visā ES. Savukārt par to, kādiem šiem principiem jābūt, ir daudz domstarpību ne vien starp labējiem, centriskajiem un kreisajiem politiskajiem spēkiem Briselē, bet arī dalībvalstu iekšienē.
Latvijā jau gadiem vērojamās pretrunas spilgti atklājās arī nesenajā diskusijā. No vienas puses, pastāv viedoklis, ka bizness, kas balstās uz zemām algām, nav ilgtspējīgs, tādēļ uzņēmumu vadītājiem jāprot attīstīt biznesu tā, lai varētu maksāt konkurētspējīgas algas. No otras puses, pretī tiek likts viedoklis, ka Latvijā ir augsti darbaspēka nodokļi, kas jāsamazina, lai darbinieki varētu saņemt vairāk. Turklāt tiek arī norādīts, ka daudzām nozarēm minimālās algas temats vispār nav aktuāls, jo darba samaksa ir daudz augstāka, tomēr darbaspēka nodokļus gan vajadzētu mazināt. Un vēl, protams, tiek akcentēts arī Covid-19 faktors, kas ekonomisko situāciju padarījis nestabilu.
Uz šāda fona rodas iespaids, ka saukli "Solām ES cienīgu minimālo algu!" varētu izmantot kāda partija, tuvojoties 2022. gada Saeimas vēlēšanām, turpretī vienotas nostājas Latvijai nav.