Indijā un Meksikā pārliecinoši triumfēja pie varas esošie politiskie spēki (attiecīgi hinduistu nacionālisti un dažādas antiamerikāniskuma pakāpes kreisie), turpretim Dienvidāfrikā līdz ar vēlēšanām noslēdzās Āfrikas Nacionālā kongresa (ĀNK) 30 gadus ilgās vienpersoniskās varas periods. Nelsona Mandelas un citu cīnītāju pret aparteīdu politiskie pēcteči ieguva tikai 40,18% vēlētāju balsu un 159 no 400 vietām valsts Nacionālajā Asamblejā jeb parlamentā. Turklāt nav izslēgts, ka gan aizvadītās vēlēšanas, gan šobrīd jau sāktie mēģinājumi izveidot koalīciju ir kritisks brīdis kā vairāk nekā simt gadus pastāvošā ĀNK, tā arī Dienvidāfrikas vēsturē.
Teorētiski problēmām ar koalīcijas izveidi Āfrikas nozīmīgākajā – kā ekonomiski, tā arī politiski – valstī nevajadzētu rasties. Idejiski divas no trim lielākajām frakcijām Nacionālajā Asamblejā (ĀNK ar skandālu pametušā eksprezidenta Džeikoba Zumas uMkhonto we Sizwe (Nācijas šķēps zulusu valodā, parasti zināma kā MK) un Ekonomiskās brīvības cīnītāji, kam būs attiecīgi 58 un 39 deputātu vietas), neraugoties uz radikālismu atsevišķos jautājumos, ir tuvas ĀNK, bet nepieciešamības gadījumā trūkstošās balsis ir iespējams pielasīt no sīkpartijām. Sadarbības iespējas ar mūžīgajiem opozicionāriem – liberālo un prorietumniecisko Demokrātisko aliansi (87 vietas) – neviena no šīm trim partijām, jāpiebilst, pat neizskata.
Tajā pašā laikā MK ir viena cilvēka – eksprezidenta Zumas – partija, un viņam atrašanās parlamentā un jo īpaši valdošajā koalīcijā ir garantija, ka Zuma netiks notiesāts par korupciju savas prezidentūras laikā. Arī ambīciju Zumam joprojām netrūkst, kamdēļ nekādu sajūsmu sadarbība ar viņa partiju ĀNK neraisa. Cīnītāji par ekonomisko brīvību tikmēr ne tikai sludina radikālu komunismu un melno nacionālismu, bet arī ir gatavi jau rīt ķerties pie savu ideju īstenošanas dzīvē, kas tieši tāpat neraisa ĀNK rindās sajūsmu.
Papildu faktori ir kopējā situācija valstī (iespaidīgs bezdarbs, nabadzība un noziedzības līmenis), kā arī fakts, ka Dienvidāfrikā nav vispār nekādu koalīcijas valdības veidošanas tradīciju, bet politisko līderu un arī partiju aktīvistu savstarpējais naidīgums ir ikdienišķa lieta. No tā, kā un vai ĀNK izdosies atrisināt šo pretrunu mezglu, savukārt būs atkarīga kā partijas, tā, var gadīties, arī visas Dienvidāfrikas tālākā nākotne.