Iepriekšējos gados tika rīkotas plašas kampaņas par atkritumu šķirošanu. Šobrīd šī tēma pieklususi. Vairs nav valstiska prioritāte?
Dalītā atkritumu savākšana joprojām ir valstiska prioritāte. Eiropas prasības aug, piemēram, attiecībā pret tirgū laisto iepakojumu tas ar katru gadu jāsavāc par 2% vairāk, taču infrastruktūra vēl neatbilst tam, kas mums uz šī gada beigām jānodrošina. Liela daļa infrastruktūras tapa, kad tika veidoti desmit lielie poligoni. Tas process ir noslēdzies, tālāk katra pašvaldība infrastruktūru pilnveido savu iespēju robežās. Jāsaprot arī, ka atkritumu dalītās vākšanas ieviešana ir ilgtermiņa process, ko ietekmē gan pieejamā infrastruktūra, gan cilvēku gatavība to lietot.
Bet par pamanāmību runājot, - ir citas tēmas, kas sabiedrībā ir populārākas, vairāk aprunātas, to skaitā dzērienu iepakojuma depozītu sistēma, ap kuru kaislības ik pa brīdim uzvirmo. Atkritumu dalītās vākšanas tēma uzmanību piesaista brīžos, kad kādā reģionā mainās atkritumu savākšanas operators.
Cilvēki saprot, kāpēc nepieciešama šķirošana?
Šķiroto atkritumu savākšanu varam iedalīt vairākos lielos blokos. Pirmais - industrija. Tie ir lielveikali, noliktavas u. tml., kur relatīvi lielos apjomos koncentrējas labas kvalitātes nepiesārņots iepakojuma materiāls - kastes, plēves, paletes, dažāda veida tara. Tā savākšana ir vienkārša, neprasa papildu cilvēku darbu - esošie noliktavu darbinieki apmācīti, kur katrs materiāls uzkrājams. Latvijā šī otrreiz izmantojamo atkritumu veida savākšana ir labi organizēta.
Nākamā grupa - iedzīvotāji. Te būtiski, lai būtu atbilstoša infrastruktūra un informācija. Infrastruktūras ziņā noteikti ir vēl kur augt. Taču labs paraugs ir SIA ZAAO, kas atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus sniedz Ziemeļvidzemes reģionā - var uzskatīt, ka tur infrastruktūra izveidota vislabāk. Iedzīvotājiem ir iespēja nodot šķirotus atkritumus, ir pieejami gan konteineri, gan speciālie laukumi. Priekšrocība tā, ka šis ir pašvaldību veidots uzņēmums, tas apsaimnieko plašu reģionu. Kaut arī parasti saka, ka konkurence nepieciešama, šajā gadījumā redzam, ka konkurence ierobežota, taču līdz ar to ir pārliecība par sasniedzamajiem mērķiem un investīciju atmaksāšanos. Arī reģiona iedzīvotājiem, šķirojot izmetamos atkritumus, ir iespēja regulēt, kāds būs tas atkritumu daudzums, par ko pašam būs jāmaksā.
Skaidra motivācija - maksā tikai par to atkritumu daļu, kas nav otrreiz izmantojami?
Jā.
Kā šajā ziņā veicas citos reģionos?
Ir liela atšķirība starp reģioniem ar lielāku vai mazāku apdzīvotības blīvumu, iedzīvotāju skaita kritumu. Grūti nodrošināt atkritumu pilnvērtīgu apsaimniekošanu, ja ar katru gadu krītas iedzīvotāju skaits.
Viena lieta ir infrastruktūra, bet vai cilvēki gatavi to lietot? Tā tomēr ir radikāla ieradumu maiņa.
Ja vēl pirms gadiem desmit nācās skaidrot, kas ir šķirošana, kāpēc tā nepieciešama, tad tagad parasti aktuāls ir jautājums par infrastruktūras pieejamību. Jā, tiek meklētas kaut kādas subjektīvās atrunas. Mēs nesen veicām sabiedriskās domas pētījumu, interesanti ir argumenti, ar ko cilvēki cenšas attaisnot atkritumu nešķirošanu - 47,3% saka, ka tuvumā nav speciālo dalītās vākšanas konteineru (pat ja tas ir kādu 300 metru attālumā no mājas), 21,7% sakās saskārušies ar problēmu, ka nav vietas otrai atkritumu tvertnei. Visi zina par atkritumu šķirošanas nepieciešamību, ir moderni par to runāt, jautājums tikai - cik moderni to darīt?
Visu Romāna Meļņika interviju ar Jāni Lapsu lasiet otrdienas, 13. janvāra, laikrakstā Diena!