Jebkuras runas par iespējamu bēgļu uzņemšanu pie mums tiek uztvertas ar lielu satraukumu. Kas tā pamatā?
Redzam, ka arī daudzās Rietumeiropas valstīs ne viss ar šiem jautājumiem ir kārtībā. Tas liek uzdot jautājumu arī mums: vai, pildot pienākumu, solidarizēties ar citām Eiropas valstīm, mēs pratīsim neatkārtot viņu kļūdas. Pagaidām man liekas, ka laikam ne. Tā ka es lielā mērā pievienojos šai sabiedrības piesardzībai.
Tam ir vēl vairāki papildu iemesli. Vispirms jāatgādina, ka cilvēki jauc, kas ir nelegālie imigranti un kas ir patvēruma meklētāji vai bēgļi. Es gribētu lieku reizi atgādināt, ka tās ir pilnīgi pretējas lietas. Bēgļi ir tie, kuru dzīvībai draud briesmas, katrai sevi cienošai sabiedrībai ir pienākums tos glābt. Bet nelegālos imigrantus uzņemt nav pienākums. Un mēs nedrīkstam vispārināt, sakot, ka kaut vienam nelegālajam imigrantam būtu tiesības palikt Latvijā – to nedz ES pieprasa vai var pieprasīt, nedz no Latvijas kaut kas tāds tiek sagaidīts.
Daudzi velk paralēles ar mūsu vēsturi – kara laikā latvieši devās bēgļu gaitās, bet pēc neatkarības atjaunošanas daudzi brauca labākas dzīves meklējumos uz rietumvalstīm, tajā skaitā tur strādājot arī nelegāli. Nu uzņemt tos, kam grūti, esot pat tāds kā morāls pienākums.
Visu nosaka ekonomika. Tad, kad Latvijā būs minimāls bezdarbs un mums būs ārkārtīgi nepieciešams papildu darbaspēks, tad es domāju, ka sabiedrība būs spiesta mainīt savu viedokli. Bet šobrīd mums ir ļoti daudz bezdarbnieku, kas nevar atrast darbu, un ir daudz cilvēku, kas dodas projām, jo ar zemajiem ienākumiem nevar savu ģimeni pienācīgi uzturēt.
Kas attiecas uz tiem, kas mūk no karadarbības, piekrītu, ka mums ir jāpiedalās taisnīgā bēgļu sloga mazināšanā.
Saskaņā ar piedāvātām kvotām?
Pašreizējais piedāvājums kvotu aprēķinā man šķiet nesaprotams un nepieņemams. Eiropas ierēdņi vai institūcijas, kas to aprēķināja, protams, nevar iedziļināties katras dalībvalsts situācijā, bet fakts ir tāds, ka šis milzīgais apjoms būs Latvijai nepanesams. Pat ja mēs atrastu vairākas tukšas skolas vai citas ēkas, kur tīri fiziski Latvijā šos 730 cilvēkus gadā varētu izvietot, mums praktiski nav nekāda plāna, kā viņus integrēt. Un nevaram to atļauties arī finansiāli.
Tiek solīti 6000 eiro par katru uzņemto personu.
Tā varbūt izklausās liela summa, bet jārēķinās, ka mums iekšlietu sistēmā būs jāpieņem ļoti daudz papildu darbinieku, kas izskatīs bēgļu lietas, novērtēs, vai katrai konkrētajai personai pienākas bēgļa vai alternatīvais statuss. Man liekas, kāda trešdaļa vai pat puse šīs summas aizietu administratīvajiem izdevumiem. Ja atlikušo sadalām uz divpadsmit mēnešiem, tie ir apmēram 300 eiro mēnesī, kas atliek visu izmaksu ar šo cilvēku uzturēšanu segšanai. Man bail, ka jau pirmajā gadā būs krietni jāpiemaksā, nerunājot par otro, trešo un nākamajiem gadiem.
Tik ilgi?
Es būtu patīkami pārsteigts, ja vairums no viņiem būtu gatavi uzreiz iesaistīties darba tirgū. Diemžēl esmu spiests būt ļoti piesardzīgs, ņemot vērā pieredzi ar bēgļiem, kurus Latvija nelielā skaitā jau ir uzņēmusi katru gadu – tie gan nav kvotas bēgļi, bet tādi, kas paši ieradušies Latvijā. Diemžēl vairums jau esošo bēgļu nav spējīgi iekļauties darba tirgū un paši sevi apgādāt arī pēc gada vai diviem. Neredzu iemeslu, kāpēc saskaņā ar kvotām iebraukušie būtu citādi. Tāpēc es ar lielu piesardzību un bažām skatos uz to, no kā šie vairāk nekā 700 cilvēki iztiks, kad šie 6000 eiro būs izbeigušies. Viņi būs jāuztur Latvijas valsts budžetam – nodokļu maksātājiem. Vai mēs esam tam gatavi, ņemot vērā, cik grūti mums iet ar skolotāju algām un visu pārējo?
Manuprāt, kvotu rēķinātāji ir pieņēmuši, ka Latvija ir tādā pašā labklājības līmenī kā Vācija, Skandināvijas valstis, Lielbritānija utt. Viņi droši vien nezina, ka pie mums, piemēram, patvēruma meklētājam, kamēr viņš uzturas bēgļu centrā, dienā pienākas divi eiro uzturam, un tas, manuprāt, varētu tā arī palikt, jo mēs nedrīkstam radīt labākus apstākļus kaut kādām grupām, kamēr neesam spējuši uzlabot šos apstākļus mūsu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Respektīvi, arī bēgļu pabalstiem un iztikai ir jābūt samērojamiem ar mūsu nabadzīgāko iedzīvotāju dzīves līmeni. Bet līdz ar to liela daļa no bēgļiem būs ļoti vīlušies – kāpēc viņa radiniekam vai paziņam, kurš būs ticis Vācijā vai Zviedrijā, iztika ir daudzas reizes labāka un kāpēc viņš tiek diskriminēts?!
Visu Romāna Meļņika interviju ar Ilmāru Mežu lasiet otrdienas, 16.jūnija laikrakstā Diena!