Jūs esat ministrijām atdevis pārstrādāšanai izstrādātos rīcības plānus. Kas īsti tajos par problēmu?
Valdības deklarācijā mēs centāmies ietvert prioritātes un vienojāmies, ka ministrijas izstrādā konkrētus rīcības plānus, bet tas, ko es saņēmu no ministrijām, bija nesaprotamu rīcību apraksti, un biju spiests tos ar saviem komentāriem atdot ministrijām pārstrādāšanai. Tas, ko es saņēmu, acīmredzot ministriju izpratnē ir "kā parasti". Turklāt rodas jautājums, kā sabiedrība ministriju rakstīto sapratīs, ja es nesaprotu? Kā piemēru varu minēt, ja deklarācijā ierakstīts: "Izveidosim vienotu stratēģisko, nozīmīgo investīciju projektu īstenošanu Latvijā," tad es saņemu lapu, kurā rakstīts, ka rīcība šai aktivitātei ir panākt vienotu stratēģisko, nozīmīgo investīciju projektu īstenošanu Latvijā. Tagad esmu devis ministrijām laiku iesniegtos plānus pārstrādāt, atcēlu braucienu uz Latvijas robežu, lai 7. un 8. aprīlī vēlreiz kopā ar katru ministru pārrunātu rīcību plānus. Iepriekšējā tikšanās reizē visi ministri piekrita, ka rīcībai jābūt labi saprotamai un pārskatāmai, lai dažādām sabiedrības grupām varētu izskaidrot, kāds ir sagaidāmais rezultāts. Diemžēl pagaidām esmu ļoti apbēdināts. Arī Valsts prezidentu biju spiests informēt, ka tikmēr, kamēr nav normāli saprotamu rīcības plānu, tālāk valdības darbā nevaram virzīties.
Viena no jomām, kas sabiedrību ļoti interesē, ir izglītība, respektīvi, iespējamās pārmaiņas, kas ietekmēs daudzas ģimenes, kurās aug skolas vecuma bērni. Kas, jūsuprāt, izglītības jomā noteikti jāpanāk?
Prioritāte ir reformas. Mēs esam spiesti reformēt skolu tīklu, jo nevaram atļauties tikai trīs skolēnus uz vienu skolotāju. Reformu īstenošana nav tikai vienas ministrijas - Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) - atbildība, svarīga ir arī autoceļu kvalitāte, kas ir Satiksmes ministrijas (SM) atbildība, svarīgi ir skolu autobusi, kas saistās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atbildību, savukārt Labklājības ministrijai (LM) jārada sociālais «spilvens» skolotājiem, kuri neatradīs citu darbu. Tāpat LM ar IZM jāvienojas par to, kā tiks finansēta un veidota pedagogu pārkvalifikācijas sistēma. Te vairs nevar būt runa par to, ka ministru vidū varētu būt politiskā konkurence. Par laimi, es redzu, ka izglītības ministrs un labklājības ministrs labi saprotas. Protams, daļa darba vienmēr jāizdara katrai ministrijai pašai, bet svarīgs ir arī citu ministriju atbalsts. Tāpēc visai tālākajai valdības rīcībai atslēgas frāze ir: "Spēsim sadarboties un virzīsimies uz priekšu, nevis katrs atsevišķi lēnām dreifēsim."
Ministriju līmenī savstarpējas sadarbības pietrūkst?
Sadarbības pietrūcis jau 25 gadus.
Arī patlaban trūkst?
Patlaban labā ziņa ir tā, ka ministru sadarbība veidojas, bet jāpanāk, lai sadraudzētos arī ministriju "melnā" darba darītāji, kas pie ministriju sadarbības līdz šim nav pieraduši. Turklāt mums visiem jāiemācās darba plānus izklāstīt vienkāršos, paplašinātos teikumos, nevis sarežģītās, birokrātiskās frāzēs, no kurām grūti izlobīt jēgu.
Ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam dots uzdevums panākt ekonomiskās izaugsmes paātrinājumu - ja pēdējā laikā izaugsme ir 2-3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tad mērķis ir sasniegt 5%. Kā to panākt?
Šogad mēs ejam labākajā gadījumā uz 3% izaugsmi, bet plāni ir ambiciozi. Ja mēs neplānosim rīcību, lai nonāktu līdz 5% izaugsmei, tad būsim zaudētāji, jo mums ir priekšnoteikumi izmantot visas līdz šim neizmantotās rezerves un iet uz priekšu. Man ir prieks, ka Ašeradena kungs to atbalsta, turklāt viņš ir premjerministra biedrs, tāpēc būtu dīvaini, ja viņš neatbalstītu plānu, ka veidojam instrumentu kopumu, kas ļautu aiziet līdz 5% izaugsmei pārskatāmā laikā. Ja neko nedarīsim, nekas arī nenotiks.
Runājot par ceļu, kādu jāizvēlas, lai šo mērķi sasniegtu, tiekoties gan ar pašvaldību pārstāvjiem, gan ar uzņēmējiem, esat uzsvēris biznesa vides sakārtošanu. Uz to arī plānots koncentrēties?
Neizmantotās rezerves ir vairākas. Viens piemērs - es gatavojos braucienam uz Vāciju, kas paredzēts aprīļa beigās, un ierēdņiem mani būtu jāapbruņo ar ļoti skaidri saprotamiem Latvijas plāniem par to, ko mēs gribam sasniegt. Pagaidām man nav iesniegti saprotami piedāvājumi. Es ar skaudību raudzījos uz Igaunijas kolēģu vizīti Amerikā, jo bija redzams, ka igauņi skaidri zina, ko grib panākt. Svarīgi, lai šāda apkopota informācija būtu man kā premjeram un būtu arī katram mūsu valsts vēstniekam, arī katram Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atašejam.
Vēl viena neizmantotā rezerve saistās ar nodokļu sistēmas inventarizāciju. Aptuveni trešā daļa no mūsu IKP tiek veidota no nodokļiem. Tomēr, pastāvot vienādai sistēmai ar Igauniju, Latvijā nodokļi rada 28% no IKP, bet Igaunijā - 32% no IKP. Jautājums, kur Latvijā palikuši četri procentpunkti? Atbildes ir divas. Viena no tām - Latvijā pastāv milzīga ēnu ekonomika, kas ir lielāka nekā Igaunijā. Otra atbilde - ļoti sarežģītā atvieglojumu sistēma, kas deformējusi gan uzņēmēju ieinteresētību maksāt nodokļus, gan arī maksāšanas plūsmu.
Tāpat jāsakārto tiesiskā vide. Sarunās ar pašvaldību pārstāvjiem sapratu - visiem bail no blēžiem, bet varbūt labāk sodīt vienu blēdi nekā atkal un atkal veidot jaunus noteikumus.
Es, protams, redzu, ka man piešķirtais uzticības avanss pamazām ir izsmelts, jo cilvēki sāk prasīt, kur ir valdības darba rezultāti, galu galā valdība jau gandrīz divus mēnešus strādā. Tāpēc es uzsveru - sakostiem zobiem, bet valdībai jāizveido darbu struktūra. Es vienmēr esmu bijis ļoti strukturēts cilvēks, un, ja mēs arī tagad valdības darbā neizveidosim struktūru un mehānismus tam, kā strādāt, tad netiksim pie rezultāta. Populistiski pasakot vienu saukli, pasakot otru saukli, parādoties uz žurnālu vākiem un kādu nosodot, politiķis var saglabāt reitingu, bet man būs kauns, ja pēc trim gadiem šis kuģis nebūs uzņēmis kursu. Patlaban kuģis dreifē un dreifē visa Latvijas ekonomika.
Visu žurnālistes Magdas Riekstiņas interviju ar Māri Kučinski lasiet trešdienas, 6.aprīļa, laikrakstā Diena!