Jāatzīst – šī nav pirmā reize, kad par to tiek runāts, un cerams, ka izglītības un zinātnes ministre šo iniciatīvu atbalstīs un iekustinās normatīvu izmaiņas, lai novērstu it kā juridiski loģisku, taču no sabiedrības izglītības un tautsaimniecības attīstības sekmēšanas skatpunkta – neloģisku normu.
Proti, pašreiz normatīvi nosaka, ka ar tā sauktajiem algas nodokļiem netiek aplikti darba devēja segtie izdevumi par darbinieka apmācību, lai iegūtu, uzlabotu vai paplašinātu darbā, profesijā, amatā vai arodā nepieciešamās iemaņas un zināšanas. Taču par vispārējās un augstākās izglītības iegūšanu nodoklis jāmaksā – gan iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.
Kā jau minēju – it kā juridiski viss ir loģiski – darba devēja segti izdevumi par izglītību ir cilvēka gūts labums, ko likumi paģēr aplikt ar attiecīgiem nodokļiem. Un tomēr, raugoties nevis no ierēdņu labi aprīkoto kabinetu logiem, bet gan no reālās dzīves pieredzes, ir diezgan savdabīgi konstatēt, ka ierēdņu ieskatā darba devējam biznesa attīstības sekmēšanai patiešām nepieciešama ir tikai darbinieka kvalifikācijas celšana kursos, piemēram, automašīnas krāsošanas jomā. Taču tiklīdz šis pats darba devējs secinās, ka tam pašam darbiniekam būtu vērtīgi apgūt augstāko izglītību kādās inženierzinātnēs, lai pēc tam viņa jaunās zināšanas ieguldītu šī paša biznesa paplašināšanā, gadījumā, ja izglītošanos finansēs darba devējs, valsts par to gribēs iekasēt nodokli. Skaidrs, ka tas automātiski sadārdzina izglītības kopējās izmaksas un liek ne vienam vien uzņēmējam atteikties no šādas ieceres.
Tajā pašā laikā – ko iegūst un ko zaudē valsts? Ja atstāj pašreizējo kārtību, valsts varbūt iegūst mazliet papildu nodokļus budžetā no tiem uzņēmējiem, kuri tomēr finansē darbinieku izglītības iegūšanu. Protams, iegūst arī no studiju maksas, kas veido tālāku naudas apriti. Zaudējumi – mazāka naudas aprite studiju jomā un mazāk cilvēku ar augstāko – turklāt šādos gadījumos tieši biznesam nepieciešamo – izglītību. Taču ir vēl trešais jautājums – kāda jēga politiķu saukļiem par ekonomikas transformāciju un viedo reindustrializāciju, ja jau valstij nevajag izglītotus ļaudis?