Par Eiropas struktūrfondu un paša institūta līdzekļiem tur top laboratorijas priekšklīnisko pētījumu veikšanai, kas nepieciešami, izstrādājot jaunas zāļu vielas, pārtikas piedevas, kosmētikas produktus utt. Tas ir nākamais solis aiz klasiskās pētniecības. Līdz šim mēs arī izstrādājām jaunas zāles, taču mums nebija tādu laboratoriju, kas darbotos saskaņā ar GLP (Good Laboratory Practice - laba laboratorijas prakse) vai GMP (Good manufacturing practices - laba ražošanas prakse), ko prasa zāļu reģistrācijas institūcijas.
Kā pirms tam tikāt galā?
Padomju Savienības laikā mums bija divas eksperimentālās rūpnīcas, savs vivārijs un viss pārējais. Bet, kopš visu mūsu infrastruktūru noprihvatizēja, no tā nekā vairs nav.
Un tomēr, kā dzīvojāt šos 25 gadus?
Tā, kā mums likumdevējs atļāva. Tika teikts: tikai, dievs pasarg, nedariet neko tādu, kas varētu būt saistāms ar rūpniecību.
Nereti ir pārmetumi, ka zinātne nav orientēta uz ražotājiem.
Šis pārmetums jāattiecina nevis uz darītājiem, bet gan darīšanas iespēju ierobežotājiem. Kā šos 20 gadus vērtēja Latvijas zinātni? Pēc tā, cik daudzi skaisti raksti cik labos žurnālos būs nopublicēti. Pirmos 15-20 gadus pie zinātniskās produkcijas patentus nepieskaitīja. Vienu laiku ar likumu pat bija aizliegts zinātniskām institūcijām patentēt savus izgudrojumus. Mūsu likumdevējs pūlējās ierobežot zinātnisko darbību ar zināšanu radīšanu. Formāli jau tā ir, ka zinātniekam jārada zināšanas, tālāk šo zināšanu iemiesošanu produktā, tehnoloģijā utt. sauca par inovāciju. Un pēc mūsu birokrātu uzskata ar inovāciju jānodarbojas uzņēmējam. Tikai uzņēmējs ar to nevar nodarboties, jo produkts vēl ir par zaļu...
Nevar izmantot to, ko neesat līdz galam pierādījuši?
Taisni tā. Un tāpēc visās valstīs, kas attīstās, ir tehnoloģijas pārneses posms, kurā zinātniekiem tiek dota nauda ne vairs skaistu ideju attīstībai, bet šo ideju aprobācijai, iemiesošanai materiālā vai tehnoloģijā, kas demonstrē idejas dzīvotspēju. Un tikai tad, kad uzņēmējs redz, ka izgudrojums spēj pildīt savu funkciju, var sākt meklēt investorus vai investēt savu naudu ražošanā. Zālēm tā problēma tāda, ka lielākā daļa vielu, kuras ir ar vajadzīgo farmakoloģisko aktivitāti, īstenībā nogrimst nebūtībā tāpēc vien, ka citas īpašības šīm vielām neatbilst tam, lai kļūtu par zālēm. Tāpēc ar to vien, ka sakāt, ka esat izgudrojis vielu, kura, pieņemsim, nokauj vēzi 100% gadījumu, nekas tālāk nenotiek, kamēr nav pārbaudīts vispārējs indīgums, blaknes, stabilitāte, tīrība, tehnoloģijas izmaksas, iespēja izgatavot zāļu formā utt.
Kad jaunās laboratorijas būs gatavas?
Vēl, protams, paies laiciņš, kamēr sakārtosim visu "papirometriju", tad vēl jādabū visas akreditācijas, lai sāktu pilnvērtīgi strādāt, ģenerēt pētījumu rezultātus, kas nepieciešami, lai reāli Latvijā zāļu izstrādes cikls no idejas pavirzītos līdz klīniskiem pētījumiem. Un, ja izdosies pārliecināt mūsu valdību, ka ir nepieciešams iet vēl vienu solīti tālāk, tad varētu būt, ka Latvijā notiks pirmās fāzes klīnisko pētījumu cikls, kas dod iespēju paaugstināt projektu vērtību vismaz desmitkārtīgi - uz dažiem simtiem miljonu vai pat miljardu.
Pat?
Tas raksturīgi farmācijai, jo priekšklīnisko un pirmās fāzes klīnisko pētījumu stadijā tiek noņemta lielākā daļa risku. Ja ļautu Latvijas zinātniekiem pētījumus novest līdz fāzei, kad viņi par sava darba rezultātu var saņemt nosauktās summas, tad Latvijas valstij vairs sevišķi nebūtu jāuztraucas par zinātnes finansējumu.
Visu sarunu ar Ivaru Kalviņu lasiet laikraksta Diena otrdienas, 10.novembra, numurā!