Domāju par tiem ceļa, virziena nospraudējiem. Ja tie būs politiķi, sāksies politiskās cīņas un neviens pat labus ierosinājumus neņems vērā.
Tāpēc vajadzīgas tās domnīcas, ko pieminējām. Kas tad atmodu un Tautas fronti izveidoja, ja ne inteliģence. Šis ir laiks, kad jānāk ar jaunām idejām, lai būtu skaidrība par kopīgo nākotni. Un man izskatās, ka uz to pakāpeniski ejam.
Bet tiem jābūt savā garā brīviem cilvēkiem, kas ģenerē šādas vīzijas, idejas.
Jā.
Vai mums ir pietiekami daudz šādu brīvu cilvēku?
Ir tādi. Bet te cita problēma - man neērti to teikt, bet mēs pietiekami labi dzīvojam, tādā brīdī, kad esi sasniedzis zināmu komforta līmeni, negribas vairs celties un kāpt kalnā. Ir taču tāpat labi. Jā, uzkāpsi kalnā, nokāpsi lejā, redzēsi, ka tas dod pavisam citu perspektīvu, bet uz to ļoti grūti saņemties. Tāpat kā sākt skriet no rītiem vai iet aukstā dušā - visi zina, ka to vajadzētu darīt, bet kaut kā... varbūt rīt. Un šajā kontekstā tas, kas noticis mums blakus, tā krīze īstenībā ir nākusi mums ļoti par labu.
Sapurinājusi?
Protams, die`s nedod, lai būtu nonācis līdz kam ļaunākam, bet principā krīzes ir tās, kas dzemdina jaunās idejas un iespējas tālāk attīstīties. Krīzes brīžus vajag izmantot. Un tas attiecas arī uz Eiropas ideju. Jo tās saites pasaulē ir tik ciešas, ka neviens nav ieinteresēts tās saraut, un, pat ja to formāli izdara, tās tik un tā saglabāsies.
Bet Brexit balsojums ir interesants arī tādā ziņā, ka Londonā 75% nobalsoja par palikšanu Eiropas Savienībā, bet ārpus centriem - pret. Kā jokojām, runājot ar britu draugiem, parliament members pret pab members. Varam teikt, ka zemes sāls ir tie 52%, bet tad jautājums - kas un kurā virzienā virza valsti? Un kāpēc es runāju par filozofiju? Šīs ir lietas, kam jābūt aprakstītām, izvērtētām. Latvijas lielā priekšrocība, lai arī sakām, ka te lauki, bet īstenībā mēs esam pietiekami homogēni.
Mums nav tik lielas plaisas starp "augšām" un "apakšām" kā Lielbritānijā?
Noteikti nē! Tāpēc esam izdzīvojuši arī grūtākos laikos, un tāpēc es arī neesmu īpaši liels mazo lauku skolu aizstāvis, jo to sargāšana nozīmē, ka mēs nedodam izaugsmes, konkurences iespēju lielai daļai bērnu. Un tas nav godīgi pret viņiem. Ja ar zirgu būtu trīs dienas uz Rīgu jābrauc, tad, protams, būtu cita situācija, bet šodien drīzāk jārūpējas par to, lai būtu labi ceļi, nevis par kāda atstāšanu nošķirtībā.
Šie satricinājumi kā Brexit vai terora akti mudinās padomāt par nākotni, kā teicāt, bet vai te nav risks, ka Eiropa, sargājot sevi, var noslēgties no tās pasaules daļas, kur jaušams apdraudējums?
Mēs mazliet domājam klišejās. Pasaule tomēr attīstās, mēs meklējam jaunus enerģijas avotus, runājam par atvērtu sabiedrību. Kaut kur pāri jūrai ir valstis, kas iet uz otru pusi. Tas nozīmē, ka ir daudzātrumu pasaules attīstība. Kurā vietā to robežu novilksiet? Jūs sakāt, ka šis ir šausmīgi, kas noticis, bet, piemēram, no pētniecības viedokļa varu pateikt, jā, bet tas bija mazākais ļaunums. Līdzībā ar medicīnu runājot, ja to augoni iekapsulētu vēl ilgāk, nepārgrieztu, varētu nomirt no asinssaindēšanās.
Nepietiek to saprast, ar to jārēķinās, veidojot attiecīgu politiku.
Un te mēs atkal nonākam līdz filozofijai - mums vienkārši trūkst valstiskās ideoloģijas.
Bet arī ideoloģiju var izmantot ļaunprātīgi, kā nupat redzējām Lielbritānijā, kur pat klaji meli tika likti lietā, lai panāktu savu.
Jo ir brīvāki cilvēki, jo mazāk ideoloģiju var izmantot pret viņiem. Brīvi cilvēki pietiekami labi redz, kas labs, kas slikts. Tas, protams, ir arī jautājums par audzināšanu.
Mums problēma arī tā, ka Latvijā daļa cilvēku dzīvo pilnīgi citā informatīvajā telpā, kur dominē krievu valoda. Valstiski visus nemaz nespējam uzrunāt.
Jā un nē. Ir kas atsaucas uz ekspertiem, formulējot savu viedokli, bet tā ir politikas taisīšana. Daudz racionālāk ir balstīties uz pētniecību. Un tā rāda, ka Latvijas iedzīvotāji ir tik inteliģenti, ka nepieņem daudzas no tām lietām, ko redz kaut kur citur. Es, protams, nesaku, ka mums kāds nav jāuzrunā.
Visu interviju ar Andreju Ērgli lasiet trešdienas, 3. augusta, laikrakstā Diena!