Toreiz, kad 1950. gada 9. maijā "toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans nāca klajā ar vēsturisko deklarāciju, aicinot Eiropas valstis sadarboties, viņa mērķis bija panākt, lai karadarbība starp Eiropas valstīm turpmāk būtu neiedomājama", – šādus Latvijas Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas vārdus citē LETA.
1950. gada pavasarī Latvijai, kuru tobrīd žņaudza PSRS okupācijas režīms savās nežēlīgākajās – staļinisma – izpausmēs, gan bija gluži citas aktualitātes nekā Francijai. Iespējams, tieši tāpēc 9. maiju kā ES nozīmīgu datumu īpaši nesvin pat tie Latvijas iedzīvotāji, kuri balso Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās, zina, kā sauc deputātus, kas mūsu valsti pārstāv EP, seko līdzi EP darbam Briselē un Strasbūrā, kā arī uzskata, ka eiropeiskās vērtības saskan ar latvisko identitāti. Mūsu valstī ar ES saistīts, nozīmīgs drīzāk ir 1. maijs, jo šajā datumā 2004. gadā Latvija iestājās ES, un pirms 18 gadiem valdošo, vienlaikus naivi ideālistisko, bet arī iedvesmojoši optimistisko noskaņu joprojām spilgti atceras vismaz tālaika jaunieši.
Uz Eiropas dienas fona, protams, arī šogad tiek akcentēts viss pozitīvais, ko dalība ES dod visdažādākajiem reģioniem – no Lapzemes ziemeļos līdz Vidusjūrai dienvidos, no Portugāles salām rietumos līdz Latgalei austrumos. Tomēr šajā pavasarī, kad Krievija ir iebrukusi Ukrainā un Eiropā norit reāls karš, ES ir nonākusi krustcelēs. Jāatgādina, ka Brisele veiksmīgi tika galā ar tiem izaicinājumiem, ko radīja Brexit, turklāt paši briti savu aiziešanu no ES samudžināja tik ļoti, ka ambiciozi iecerētais solis izvērtās par starptautisku farsu. Taču karš Ukrainā rada daudz nopietnākus pārbaudījumus, jo izrādās, ka ES institūciju septiņus gadu desmitus slīpētās metodes, kuru pamatā ir prasmīga naudas sadalīšana racionāliem tēriņiem, augstā līmenī izkopta diplomātija un savstarpējas tolerances kultūra, tomēr negarantē mierīgus laikus.
Ukrainas kara atblāzma Eiropas debesīs no ES institūcijām prasa izlēmīgu rīcību, kas Latvijas (kā arī Lietuvas, Igaunijas, Somijas un Polijas) iedzīvotājiem ļautu justies pasargātiem. Tas, vai šādu rīcību sagaidīsim, noteiks, vai turpmāk Eiropas diena tiks svinēta ar patiesu entuziasmu, vai arī tikai ar formālām frāzēm.