Starp citu – Latvijā ik gadu iegūtās enerģētiskās kūdras apjoms ir zem viena procenta un pārējā iegūtā kūdra tiek izmantota lauksaimniecības vajadzībām. Līdz ar to nav pat īsti skaidrs, kādēļ VARAM izrāda tik pārspīlēti lielu centību šajā jomā, taču kūtri vai nemaz nerisina akūtas, tostarp sabiedrībai finansiālus zaudējumus radošas problēmas citās VARAM pārraudzības jomās, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā.
Vērts arī pieminēt, ka enerģētiskās kūdras iegūšanas aizliegumu VARAM un visa valdība virza laikā, kad izjūtam nopietnus enerģētiskās krīzes riskus, tostarp arī saistībā ar atteikšanos no Krievijas dabasgāzes. Un savdabīgi – kamēr Latvijā daži "zaļi domājošie" ērtos kabinetos sēdošie plāno, kā aizliegt Latvijā iegūt enerģētisko kūdru, kas, kā jau minēju, no kopējā ieguves apjoma ir zem viena procenta gadā, tikmēr, piemēram, Igaunijā un Somijā kūdra tiek un, pēc visa spriežot, arī turpmāk tiks izmantota, to piejaucot šķeldai un tādējādi samazinot izmaksas enerģijas ražošanā.
Runājot par zaļumu un Eiropas kontekstiem – ja jau pašu mājās, populistisku mērķu vadīti, politiķi un ierēdņi mēģina iznīdēt konkrētu tautsaimniecības nozari, gribētos dzirdēt šo pašu zaļo vērtību aizstāvētāju skaļos iebildumus ES līmenī pret, piemēram, Vācijas plāniem atjaunot ogļu izmantošanu enerģijas ražošanā. Taču šādus paziņojumus nedzirdēsim, jo Vācijas lēmumi ir balstīti pragmatiskos, pārdomātos krīzes pārvaldības risinājumu lēmumos.
Taču galvenās bažas – zinot, kā nereti dažādos laikos dažādos dokumentos mēdz "pazust" kāds būtību izšķirošs vārds, – vai mums ir garantija, ka aizliegumos par kūdras ieguvi nepazudīs liktenīgais vārds – enerģētiskā? Savulaik kūdra bija definēta kā lēni atjaunojamā biomasa, bet pēc tam palika tikai atjaunojama bez vārda "biomasa". Un tagad ir liela varbūtība, ka drīz tā nebūs vairs ne atjaunojama, ne biomasa. Ja tā notiks, katram ir saprotams, ar ko kūdras nozarei Latvijā beigsies šo dažu zaļo censoņu populistiskā ālēšanās.