Vai konkurence atkritumu apsaimniekošanas jomā ir pietiekami liela, lai būtu laba kvalitāte par minimālu cenu?
Man būs netradicionāla atbilde: konkurence ne vienmēr ir laba. Ņemsim par piemēru, teiksim, Rīgu, kur ir konkurence, bet pakalpojums ir slikts. Turpretī Ziemeļvidzemē mēs esam pakalpojumu līderi, kaut nav konkurences.
Bet jūsu vadītais uzņēmums ir pašvaldību dibināts, tam citi spēles noteikumi.
Jā, uzņēmuma līdzīpašnieki ir 28 pašvaldības. Bet vēl viens iemesls, kāpēc Rīgā nav kārtības, – līgumi ar atkritumu apsaimniekotājiem tur tiek slēgti tikai uz pieciem gadiem. Nevar ieviest nekādas inovācijas vai investīcijas, ja pēc pieciem gadiem būs atkal jauns konkurss un tu nevari paredzēt, kā tas beigsies. Mēs savukārt skatāmies 20–30 gadu perspektīvā, veidojot šķirošanas sistēmas u. tml.
Jūsu gadījumā konkurenci aizstāj ļoti stingra uzraudzība no daudzo pašvaldību kā līdzīpašnieku puses, tāpēc var atļauties slēgt ilgtermiņa līgumus?
Protams. Pašvaldības mums ir kā tētis, māte un krustmāte. Ja mēs nepildīsim pašvaldību uzdotos uzdevumus, praktiski viņu vietā darot visu šajā jomā, no mums slapja vieta paliks. Mums ir mežonīgi jāstrādā, lai mēs būtu labākie un lai pašvaldības būtu apmierinātas.
Pieminējāt Rīgu. Ja tur pašvaldība iecerējusi slēgt ar kādu no uzņēmumiem privātās un publiskās partnerības (PPP) līgumu uz 20 gadiem, tas nerada lielus riskus?
Man jau liekas, ka tas nav nekas slikts. Var jau būt, ka tur var iekļaut papildu nosacījumus, ka, piemēram, ir gan 20 gadu līgums, bet tā izpilde tiek izvērtēta ik pēc pieciem vai desmit gadiem atbilstoši konkrētiem kvalitātes kritērijiem. Mums jau arī, kaut esam pašvaldību uzņēmums, līgumi ir uz septiņiem, pieciem un ar dažām pašvaldībām – pat trim gadiem. Mēs ejam pie viņiem, runājam, kas izdarīts, pierādām, ka labi, mūs deputāti vērtē, tad pārslēdzam līgumu uz turpmāko periodu.
Bet PPP princips nav slikts, manā skatījumā arī ZAAO, kas tagad pieder pašvaldībām, nākotnē diez vai iztiks bez privātā kapitāla piesaistes, jo pieļauju, ka Eiropas prasības par to būs arvien lielākas. Tas gan nebūs vismaz tuvākajos piecos gados.
Kā tas vēsturiski sanācis, ka uzņēmums pieder pašvaldībām, nevis ir privāts?
Tad, kad pašvaldības dibināja šo uzņēmumu, – tas bija 1998. gadā – tās iemaksāja pamatkapitālā tik daudz latu, cik liels bija katras iedzīvotāju skaits. Tas bija vēl pirms administratīvi teritoriālās reformas, dibinātājos bija vairāk nekā 80 pašvaldību. Tā mēs sākām, saņemot arī valsts un Eiropas fondu atbalstu.
Cik pelnošs ir šis bizness?
Vismaz kā pašvaldību uzņēmums nemaz tik pelnošs nav, jo mums ir ļoti augsti attīstības mērķi, šajā ziņā vadāmies vairs ne pēc Latvijas, bet Eiropas likumdošanas.
Un ko tas nozīmē?
Cik daudz var noglabāt poligonā, cik jānošķiro... Mēs to veiksmīgi pildām, bet valstij, ministrijai arī jāpieliek sava roka, jo prasības uz 2030. gadu izvirzītas ļoti augstas, iedzīvotāji tās nespēs pavilkt. Tam bija paredzēta Eiropas fondu nauda, bet tā diemžēl ir ar 35% intensitāti, pārējais jāpieliek no iedzīvotāju maksājumiem. Tas, manuprāt, nav pareizi. Ja ir tik augstas prasības, atbalsta intensitātei no Eiropas jābūt vismaz 85% apmērā. Es esmu par to, ka jauno prasību dēļ tarifs nebūtu jāceļ.
Tad jums vairs nav tās problēmas, ka lielgabarīta kravas veidojas pie kopīgajiem atkritumu konteineriem?
Nē, tik rožaini nav. Mums ir arī līgumi ar daudzdzīvokļu ēku apsaimniekotājiem, ar tiem vienojamies, cik bieži vai kad izvest lielgabarīta atkritumus. Māju apsaimniekotājus vienreiz gadā pulcējam apmācībās, informējam par iespējām un prasībām, kas mums visiem saistošas. Jāsaka, īpaši pēdējos gados aizvien lielāku akcentu liekam tieši uz izglītošanu, audzināšanu. Dažādās – bērnu, jauniešu, pensionāru, arī to, kas tikko sākuši iedzert, uzpīpēt un ar auto braukt, – auditorijās. Kā teica mans skolotājs Zviedrijā, nav jau problēma pie katras mājas nolikt konteineru, svarīgi ir iemācīt ar to pareizi rīkoties.
Līdz ar to, kopumā ņemot, mūsu reģionā problēmas šajā ziņā neredzu. Vienīgi, ja kāds mājas pārvaldnieks grib, lai savācas tā kaudze lielāka, var retāk izvest.
Piemēram, ja runājam par elektrotehniku – Rīgā jums tie savākšanas punkti ir dažādās vietās, katram jādomā, kā turp nogādāt. Savukārt Ziemeļvidzemes iedzīvotāji zina, ka var piezvanīt uz mūsu biroju (telefona numurs ir kalendārā, ko mēs katram klientam aizsūtām, tāpat arī mūsu mājaslapā, pašvaldības mājaslapā un vietējā avīzītē), pateikt, ka ir izmetams ledusskapis vai televizors, mēs uzreiz saskaņojam laiku, kad tam aizbrauksim pakaļ. Arī nonesīsim par velti, no kāda nu stāva attiecīgajā gadījumā vajadzēs.
Skumji, ka ne visur Latvijā tā ir...
Tāpēc saku, ka privātajiem, kam līgums ir tikai uz pieciem gadiem, nav motivācijas uzņemties šādus pakalpojumus. Ja riskēs un ieviesīs, var sanākt, ka pēc konkursa pasūtījums citam, kam zemāka cena... Mums ir pāri par simt dažāda veida pakalpojumu, citiem pārsvarā ap desmit vai divdesmit.
Tad loģisks jautājums – vai startēsiet Rīgā uz 20 gadu līgumu?
Nē, nekādā gadījumā! Jo mums ir vienbalsīgs kopsapulces lēmums, ka strādājam vienīgi savu īpašnieku teritorijās. Mūsu interese nav arī paplašināt dalībnieku skaitu – esam atteikuši daudzām pašvaldībām, jo mūsu mērķis ir nodrošināt ļoti kvalitatīvus pakalpojumus jau esošajām pašvaldībām. Negribam šķaidīt attīstības resursus
Visu interviju lasiet ceturtdienas, 16.marta laikrakstā Diena!
Nja