Apgalvojums, ka gandrīz 70% remigrantu pēc atgriešanās Latvijā jūtas laimīgi, gan šķiet jūsmīgi pārspīlēts, jo laimes izjūtu veido dažādi faktori, ne tikai tas, kurā valstī persona dzīvo. Tomēr, atmetot jūsmīgo "iesaiņojumu", aptaujas rezultāti atklāj vairākas vērā ņemamas tendences.
Vispirms jau šī aptauja parāda, ka galvenais remigrantu atgriešanās motīvs ir saistīts nevis ar Latvijas politiķu lēmumiem vai to, kādus kultūrkarus izcīna mūsu liberāļi ar konservatīvajiem, bet gan ar privātiem apsvērumiem. Bieži tā ir vēlme atrasties vienā valstī ar Latvijā dzīvojošajiem tuviniekiem, ko aptaujā norādījuši 52% respondentu. No līdzcilvēku pieredzes zinām, ka gadījumi ir dažādi: kāds atgriežas Latvijā, lai redzētu, kā aug viņa bērni, cits – lai būtu tuvāk vecākās paaudzes radiniekiem, vēl kāds – lai atjaunotu kopdzīvi ar savu partneri. Tie visi ir individuāli lēmumi, un šādos gadījumos remigrācija nav politiķu nopelns, lai ko šad tad kāds no politiķiem censtos sabiedrībai iestāstīt.
Vēl viens faktors, kas mudina atgriezties Latvijā, ir vēlme, lai jaunā paaudze iegūtu izglītību mūsu valstī. To uzsvēruši 22% respondentu. Tas apliecina, ka pretēji plaši kultivētajam viedoklim, ka ar vietējo izglītības sistēmu ir bēdīgi – mazās lauku skolas slēdz, lielajās skolās neizkopj skolēnu talantus, pedagogi ir allaž neapmierināti ar atalgojuma reformām un augstskolām ir vāja starptautiskā konkurētspēja –, daudzi latvieši tomēr vēlas, lai viņu bērni mācītos Latvijas izglītības iestādēs.
Interesanti ir arī tas, ka aptaujā daudzi respondenti ir norādījuši: atgriezties Latvijā pamudinājis tas, ka samazinājusies dzīves līmeņa atšķirība starp mītneszemi un dzimteni. Respektīvi, mītneszemē apstākļi ir kļuvuši sarežģītāki, bet Latvijā uzlabojušies.
Var izteikt pieļāvumu, ka daudziem ir zudušas pirms 15–20 gadiem ārkārtīgi populārās ilūzijas, ka Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs dzīve ir viegla un vienkārša pretēji tam, ka "Latvijā viss ir slikti". Tagad no Latvijas aizbraukušie cilvēki ir pārliecinājušies, ka arī citur Eiropā jārēķinās ar birokrātisko slogu, veselības aprūpes sistēmas nepilnībām, problēmām profesionālajā vidē, augstām kvalitatīvu mājokļu izmaksām un turklāt vēl arī ar vietējās mentalitātes atšķirībām.
Jāpiebilst, ka, pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pērn Latvijā iebrauca 13 700 cilvēku un viņu vidū 72,9% bija remigranti, bet no mūsu valsts izbrauca 18 300 cilvēku, kuru vidū 27,6% bija Ukrainas kara bēgļi.