Tā sevi samērā izteikti piesaka arī kapitālistiskajā sabiedrībā, turklāt pat valstīs, ko mēdz uzskatīt par labklājības un finanšu stabilitātes etalonu, piemēram, Šveicē. Svētdien Alpu valsts iedzīvotāji referendumā noraidīja no pirmā acu uzmetiena ierindas iedzīvotājam visnotaļ pievilcīgo ideju par valsts garantētu ikmēneša ienākumu. Diskusijās runāts par 2500 franku (2300 eiro) izmaksāšanu pieaugušajiem un četras reizes mazāku summu mēnesī bērniem, lai nodrošinātu iespējami lielāku iedzīvotāju ienākumu vienlīdzību un "cieņpilnu dzīvi" visiem. Lai arī biezāki iedzīvotāju maciņi varētu sekmēt pēdējā laikā stagnējošās valsts tautsaimniecības izaugsmi, tomēr šīs idejas īstenošana, visticamāk, sagrautu valsts ekonomikas konkurētspēju un, visticamāk, neapturētu arī pēdējos gados vērojamo pakāpeniska bezdarba līmeņa pieauguma tendenci. Pēc idejas autoru domām, pamata ienākumi būtu jāsaņem arī strādājošajiem šveiciešiem, bet to algas tiktu attiecīgi samazinātas par šo summu, kas it kā palīdzētu mazināt nevienlīdzību. Tomēr šādā gadījumā tiktu izskausts galvenais darba tirgus un ekonomikas dzinējspēks, proti, motivācija nopelnīt vairāk, un jādomā, ka idejas īstenošanās gadījumā Šveice kļūtu par lokālu ekonomikas problēmu perēkli. Turklāt tā rādītu negatīvu piemēru ne tikai atsevišķu uz pārmērīgu sociālismu orientētu kaimiņvalstu, piemēram, Francijas, sabiedrībai, bet arī Rietumeiropai kopumā, kura aizvien turpina cīnīties ar stagnācijas valgiem, kam par iemeslu ir visai smagnējais darba tirgus.
Tomēr bārstīšanās ar valsts naudu kapitālistiskajā sabiedrībā nav nekas neparasts, sevišķi, ja runājam par laika posmu, sākot ar 2008. gadu, kad vispārēju eiforiju par strauju izaugsmi pasaulē nomainīja atziņa, ka tas bijis tikai kārtējais finanšu burbulis, kura rezultātā valstīm nācās nacionalizēt virkni lielu kompāniju un banku. Vairs nebija svarīgi, kam pieder īpašuma tiesības, galvenais, ka baņķieri varēja vai nu saglabāt savus krēslus, vai izbaudīt mierīgu snaudu ārpus ofisa, bet valsts tika izglābta no ekonomikas sabrukuma, lai arī piespiedu kārtā. Savulaik pat iepriekšējais ASV centrālās bankas vadītājs Bens Bernanke pirms nonākšanas šajā amatā bija izteicies, ka ekonomiku varētu stimulēt, iedzīvotājiem kaisot naudu no helikopteriem, par ko izpelnījās apzīmējumu Helikopteru Bens. Arī eirozonas ekonomikas stimulēšanā ik pa laikam dzimst idejas ar līdzīgu ievirzi, sevišķi vēl tāpēc, ka pašreizējā Eiropas Centrālās bankas finanšu stimulēšanas programma cerēto atdevi nenes. Tāpēc nebūs nekāds brīnums, ka iedzīvotāju tēriņu veicināšanai Eiropā parādīsies aizvien «inovatīvākas» idejas, tomēr diezin vai tās dos cerēto atdevi. Ja naudu spiedīs tērēt, tad tā arī tiks iztērēta, taču ar jaunas nopelnīšanu būs grūtības, jo pašreizējā sliktā ekonomiskā vide nekur nepazudīs.