5000 nāvēs izmērāma bezdarbība

Tomēr jāsagaida tālākās apsūdzības vai to neesamība, lai saprastu, cik tālu savā izmeklēšanā gājis lietas prokurors Gints Bērziņš – vai tiešām Ģenerālprokuratūrai šķitis ticami, ka nekā nedarīšana, nevis kādi savtīgi apsvērumi ir bijuši šīs rīcības pamatā, kā mums centās iegalvot KNAB priekšnieks Jēkabs Straume.

Bezdarbība vakcīnu iepirkumā, 2020. gada vēlā rudenī neizmantojot iespēju Latviju nodrošināt ar nepieciešamajām Pfizer vakcīnu rezervēm, ir ļoti tiešā veidā vainojama pie nesavlaicīgā, lēnā un mazaptverošā vakcinācijas procesa un rezultātā vismaz netieši pie kādas no 5000 nāvēm, kuru skaits vēl turpinās pieaugt. Tas, ka vakcīnu Latvijā jau sen ir vairāk, nekā kāds tām ir gatavs sniegt pretī savu plecu, vainu un cēloņsakarību ķēdi nepadara mazāku. Pauze, nespējot apmierināt pirmā izbīļa pieprasījumu pēc vakcīnām, kas iestājās galvenokārt Viņķeles, bet arī citu atbildīgo dēļ, bija izšķiroša, lai dotu laiku un labvēlīgu fonu ieskrieties vakcīnu apkarotājiem un populistiem. Sabiedrības uzticība, kas tika zaudēta šajos mēnešos, nav atgūta vēl līdz šim. 

Protams, piesardzību rada tas, ka šo ziņu Ģenerālprokuratūra oficiāli atsakās apstiprināt un komentēt, tomēr tā jau dažas nedēļas dzīvo pa politikas kuluāriem, un to Latvijas Televīzijai nav noliegusi arī pati Viņķele, kurai pelnu kaisīšana uz galvas vai savu kļūdu atzīšana nav organiski ierasta. Lietas prokurora Ginta Bērziņa teiktais, ka vēl tiek veiktas būtiskas kriminālprocesuālās darbības, līdz kuru pabeigšanai ir saglabājams izmeklēšanas noslēpums tālākai kriminālprocesa virzībai, ļauj prognozēt, ka gaidāmas vēl kādas apsūdzības.

Jācer, ka ziņas noplūšana neliecina, ka politiķi vai politikai pietuvinātas personas cenšas ietekmēt izmeklēšanu. 
Vēl citā gaismā Viņķeles apsūdzības izskatīsies, ja apsūdzības neskars arī kādu no nepolitiskajām amatpersonām, kuras kā vainīgās iepriekš caur disciplinārsodiem centās iezīmēt jau nākamais A/P virzītais veselības ministrs Daniels Pavļuts, – bijušo Zāļu valsts aģentūras direktoru Svenu Henkuzenu un bijušo Veselības ministrijas valsts sekretāri Dainu Mūrmani-Umbraško. 

Tomēr jau tagad pārdomas raisa jautājums, cik vispār ticami ir, ka visas šīs bezdarbības motīvs bija tik vienkāršs kā neko nedarīt, lai izvairītos no atbildības uzņemšanās? Amatpersonas bezdarbība krimināltiesiskā izpratnē vispār ir pārdomas raisošs pants, īpaši, ja runa ir par politisku amatpersonu, jo ļauj izdarīt spriedumus par politiķa kompetenci un viņa izvirzītāju atbildību. Politiskai amatpersonai ir visai sarežģīti, pat savu ādu glābjot, apgalvot, ka tā nav apzinājusies savas bezdarbības sekas vai vieglprātīgi pieļāvusi, ka tās var viegli novērst.