Par 2023. gada bezmugurkaulnieku Latvijas Entomoloģijas biedrība šoreiz godinājusi medicīnas dēli Hirudo medicinalis, posmtārpu, kurš cilvēku mēdz izbiedēt dīķmalās, bet kura spēkos ir arī glābt cilvēka dzīvību. Tiesa, zūdot piemērotām dzīvotnēm un augot ūdens piesārņojumam, arī medicīnas dēles dzīve kļūst aizvien neērtāka un liek sarukt tās populācijai daudzviet Eiropā.
Vienīgais aizsargājamais posmtārps
Medicīnas dēles vēsture iestiepjas miljoniem gadu senā pagātnē, arī ārstnieciskā terapija ar dēļu izmantošanu bijusi zināma jau senajās civilizācijās Indijā, Grieķijā, Ķīnā pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Evolūcijas gaitā medicīnas dēle ir pārveidojusies pavisam maz, taču šobrīd medicīnas dēle ir vienīgais parazītiskais posmtārps, kam lielākajā daļā Eiropas valstu ir noteikta aizsardzība. Piemēram, Īrijā šī suga uzskatāma par pavisam izzudušu, jo pēdējo simt gadu laikā valstī nav konstatēta. Lai arī medicīnas dēle vēl ir nevienmērīgi sastopama teju visā Eiropā, pētnieki tomēr vērš uzmanību uz šīs sugas populācijas kritumu. Kādreizējās medicīnas nolūkiem veiktās izķeršanas vietā tagad šo sugu apdraud piemērotu un pietiekami tīru dzīvotņu pieejamības trūkums.
Jau kopš XVII gadsimta Eiropā medicīnas dēli izmanto ārstnieciskiem nolūkiem, jo šī posmtārpa siekalas satur vielas, kas neļauj sarecēt asinīm, tādēļ izmantojamas kā asinscirkulācijas uzlabošanai, tā citiem praktiskiem pētījumiem medicīnā. Kā atklāj Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja krājuma glabātājs Jorens Plūksnis, to, ka medicīniskās dēles siekalas satur peptīdu jeb hirudīnu, kas būtiski aizkavē asins recēšanu, 1884. gadā noskaidroja britu fiziķis un fiziologs Džons Berijs Haikrafts. Taču tikai krietni vēlāk – pagājušā gadsimta vidū – to sāka izmantot farmācijā. Atklājums vēl aizvien ir nozīmīgs trombozes profilaksē, lai ražotu asins šķidrinošus medikamentus.
Tiesa, mūsdienās medicīnas dēles šādiem nolūkiem pavairo jau nebrīvē, taču tik un tā medicīnas dēļu populācija ir apdraudēta. Šis posmtārps ir jutīgs pret dažāda veida ūdens piesārņojumu, pret straujām ūdens temperatūras un ūdens līmeņa svārstībām, turklāt tam ir arī dabiskie ienaidnieki. Savā ēdienkartē medicīnas dēli iekļauj gan plēsīgās zivis, gan ūdensputni, gan zalkši.
Dīķos ar vardēm
Kaseles Universitātes pētnieki, kuri analizējuši ārstniecisko dēļu populācijas sarukuma iemeslus Eiropā, secinājuši, ka galvenais iemesls tam ir medicīnas dēlei piemērotu dzīvotņu zudums visā Eiropā – kā mitrāju, tā dīķu un purvainu ūdenstilpju trūkums. Ja sarūk šādas mitras un purvainas dzīvotnes, samazinās arī dēles paaudžu turpināšanās nolūkam tik svarīgo abinieku skaits. Vardes un citi šādos ūdeņos mītošie abinieki ir īpaši nozīmīgs dēles barības avots, jo tas ir būtisks tieši dēles mazuļu izdzīvošanai. Mazuļu žokļi nav tik spēcīgi, lai pārkostu, piemēram, cilvēka ādu, līdz ar to izdzīvošanai ir svarīga cita barība – dīķos mītošie abinieki.
Kā skaidro Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāvis Guntis Akmentiņš, medicīnas dēlei piemīt abinieku dzīvesveids – tā sastopama biotopos, kas saistīti ar mitrām biocenozēm un stāvošu ūdeni, turklāt tikai ar saldūdeni: "Vistipiskākā vieta ir neliels dīķis ar dubļainu grunti, kurš apaudzis ar niedrēm un kurā dzīvo vardes. Arī ezeros, grants karjeros, vecupēs un dažāda veida dīķos, piemēram, zivju vai bebru dīķi. Pat nelielos piemājas dīķīšos un grāvjos svarīgs nosacījums ir varžu vai citu abinieku klātbūtne."
Reaģē uz ēnām
Pieaugusi medicīnas dēle ir desmit līdz 15 centimetru gara. Uz muguras tai ir divas oranžas vai dzeltenbrūnas nepārtrauktas gareniskas līnijas un divas pārtrauktas gareniskas līnijas, bet uz netīri dzeltenā vēdera ir melni plankumiņi, svītriņas. Dēlei priekšgalā ir veseli pieci acu pāri. Uz priekšu ūdenī dēle pārvietojas viļņveida kustībām, saraujoties tās gareniskajiem muskuļiem. Turpretī uz sauszemes dēle pārvietojas, lokoties ar tārpveidīgām kustībām.
Kad dēle atrodas miera stāvoklī, tā uzturas pie ūdenī iegrimušiem priekšmetiem pašā krasta līnijā. Tā kā dēle spēj reaģēt uz kustīgām ēnām, tā ātri vien var nojaust, ka tuvumā uzradies tās barības avots – kāds zīdītājs.
Medicīnas dēle ir ārējais parazīts, kas piesūcoties barojas ar zīdītāju, tostarp cilvēku, putnu, bet retāk ar zivju asinīm. Sava upura ādu medicīnas dēle pārkož ar priekšējā mutes dobumā esošajiem žokļiem – ar daudziem sīkiem asiem zobiņiem. Vidēji pusstundas laikā tās spēkos ir izsūkt ap 15 gramu asiņu, tā palielinot pašai savu ķermeņa izmēru pat līdz desmit reizēm.
Mierinājumam gan jāteic, ka paēdusi dēle var iztikt bez ēšanas līdz pat pusgadam vai pat ilgāk. Lai arī piesūkties cilvēka ādai spēj ne tikai medicīnas dēle, bet arī citas dēles, tomēr to spēkos nav cilvēka ādu pārkost, tāpēc citu sugu dēles pārtiek no tārpiem, gliemjiem, kukaiņiem.
Dēļu kūres muižā
"Pastāv uzskats, ka šī suga ir samērā reti sastopama, varbūt tāpēc, ka nav pietiekošu datu par šīs sugas sastopamību dažāda veida un dziļuma ūdenstilpēs un izplatību visā Latvijas teritorijā," spriež Guntis Akmentiņš un norāda, ka izplatības apzināšana ir viens no iemesliem, kāpēc tieši medicīnas dēle izraudzīta par 2023. gada bezmugurkaulnieku.
Medicīniskās dēles atradnes Latvijas teritorijā pašreiz ir konstatētas aptuveni 50 ūdenstilpēs, turpinot apzināt jaunas. Viena no šādām mikropopulācijām 2019. gadā ir konstatēta Ramas dzirnavezerā Līgatnes pagastā, pieļaujams, ka cilvēka darbības rezultātā.
Kā skaidro Latvijas Universitātes Zooloģijas muzeja krājuma glabātājs Jorens Plūksnis, Ramas muižā (Rammenhof) no 1884. gada līdz izceļošanai uz Vāciju 1939. gadā saimniekoja Dolgoju dzimta: "Pēc muižas sadalīšanas 1920. gadā, Latvijas agrārās reformas procesā, juridiski muižas saimniecība bija likvidēta un zaudētas divas trešdaļas lauksaimniecības zemes, kas būtiski ietekmēja lauksaimniecības rentabilitāti. Kā daļēju risinājumu dažus gadus vēlāk toreizējais īpašnieks Gustavs Reinholds Dolgojs atklāja pansiju, kas periodiski darbojusies jau iepriekš."
Vēlāk bijušo muižu 1939. gadā iegādājās Lielbriežu ģimene, bijušās pansijas ēkā uzejot ap 20 lielu cinkotu skārda vannu, kuras tikušas izmantotas dūņu un dēļu kūrēm. "Iespējams, Ramas muižas pansijā veiktajās procedūrās izmantotās dēles kādreiz ielaistas tuvējā Ramas dzirnavezerā un attiecīgi izveidojušas mikropopulāciju, kas saglabājusies līdz mūsdienām," norāda Plūksnis.
Lai gūtu pārliecību, ka savā vai kaimiņa piemājas dīķi mīt medicīnas dēle, nevis kāda cita Latvijas ūdeņu iemītniece, ieteicams īpatni fiksēt fotoattēlā. Vislabāk tas izdarāms, ja dēles eksemplāru ar smeļamo sietiņu vai kausiņu izsmeļ no ūdensbaseina un izklāj, piemēram, uz kādas ūdenszāles vai samitrināta auduma. Fotoattēlos būtu jāredz gan dēles ķermeņa virspuse, gan sāni. Taču pēc fotosesijas posmtārpu gan ieteicams ielaist atpakaļ ūdenstilpē. Tā kā medicīnas dēle ir aizsargājama arī Latvijā, to tālākiem pētnieciskiem nolūkiem ievākt ir atļauts vien ekspertiem ar atļaujām.
Ja izdodas novērot medicīnisko dēli dabā, ikviens ir aicināts reģistrēt šo novērojumu, pievienojot fotoattēlu, portālā Dabasdati.lv, taču dzīvē šo posmtārpu nekustīgu, bet telpisku var redzēt arī Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijā, kur kopš XX gadsimta 20. gadiem glabājas četri medicīniskās dēles paraugi, divi no tiem – pastāvīgajā ekspozīcijā.