Dienās, kad esmu Strasbūrā, šī Francijas pierobežas pilsēta krāsojas pasteļtoņos – bezgala daudzās baltpelēkas, smilšu un pieklusināti zaļas krāsas niansēs. Spilgts akcents šajā harmoniskajā, bet atturīgajā vidē ir Modernās un laikmetīgās mākslas muzejs, kas iemitinājies pa vidu ielai, pa kuru ņipri traucas gan automašīnas, gan pilsētā ļoti populārie divriteņi, un Illes upes ūdens gredzens, kas ieskauj Strasbūras vēsturisko centru.
Spēles ar krāsu un formu
Muzejs izveidots 1998. gadā. Uzmanību piesaistošā kultūras objekta arhitekta Adriēna Fainsilbera vārds parasti tiek saistīts ar Parīzi, bet tieši Strasbūrai viņš sarūpējis objektu, kas var godam konkurēt ar Eiropas oriģinālākajiem mākslas muzejiem. Turklāt vēl jo lielākai oriģinalitātei no muzeja jumta noraugās iespaidīga zirga skulptūra, kuras autors gan ir cits radošās inteliģences pārstāvis – labi pazīstamais itāļu mākslinieks Mimo Paladīno.
Muzejā var aplūkot ļoti daudzveidīgas mākslas izpausmes – no atturīgām, plastiski graciozām skulptūrām līdz savā spilgtumā fascinējošām, stūrainām ģeometrisko figūru kompozīcijām. Te iespējams iedziļināties dažādos mākslas stilos un fotogrāfijas attīstības gaitā. Turklāt muzeja apmeklētājiem garantētas pārdomas par mākslas robežām – kur īsti sākas un beidzas tas, ko apzīmējam ar jēdzienu "mākslas darbs", vai radoša spēle ar krāsām, elementiem un tēliem kā process var būt svarīgāka par galarezultātu?
Man šis Strasbūras muzejs atsauc atmiņā Kopenhāgenas tuvumā apmeklēto modernās mākslas muzeju Louisiana, jo abos šajos kultūras objektos dominē plašuma un atvērtības izjūta, ir nojaukta robeža ne tikai starp mākslu klasiskajā izpratnē un brīvdomīgu radošā talanta spēli, bet arī starp telpu un apkārtējo vidi, muzeja interjeru un eksterjeru. Turklāt abos muzejos dominē gaisma – gigantiski logi, gaišas sienas, spilgts apgaismojums –, atvirzot otrajā plānā tumšu toņu un puskrēslas pasauli, kā arī ļaujot detalizēti izpētīt ikvienu izstādīto mākslas darbu.
Strasbūras Modernās un laikmetīgās mākslas muzejā valda viesmīlīga noskaņa un nemana pārspīlēta snobisma auru. Iespējams, tieši tāpēc muzejs par apmeklētāju trūkumu nevar sūdzēties un rodas iespaids, ka starp muzeja eksponātiem vienlīdz labi jūtas dzīvespriecīgu studentu pulciņš, franču ģimene ar bērniem, zinātnieku tipa senioru vecuma angliski runājoši apmeklētāji, kuri pamatīgi izpēta un detalizēti apspriež katru mākslas darbu, kā arī dažādu citu valstu ceļotāji.
Turpat līdzās muzejam plunčājas gulbji, kuri ienes romantisma akcentu pilsētas ainavā. Ceļš caur arkveida velvi ved pāri Illes upei, tuvāk vecpilsētai.
Kultūru simbioze
Strasbūras iedzīvotājiem piemīt spēcīgs Francijas patriotisms. Mana paziņa, kas strādā ar Eiropas Parlamentu saistītā institūcijā un šo pilsētu pazīst kā savas otrās mājas, brīdina: gadās, ka pat kafejnīcās strādājošie šeit runā vien franču valodā, tāpēc franču valodas vārdnīca vienmēr jānēsā somā. Tomēr Strasbūras vecpilsēta atgādina par atrašanos multinacionālajā Elzasā, kurā jau gadsimtiem sadzīvo franču un vācu kultūra.
Vecpilsētā pildrežģu ēku ir tik daudz, ka tā atsauc atmiņā Vācijas pilsētu Goslāru, kas iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Strasbūrieši, protams, lepojas, ka šajā sarakstā iekļauta arī viņu vecpilsēta, pazīstama ar nosaukumu Grande Île jeb Lielā sala. Pilsētas vēsturiskā centra populārāko apskates objektu vidū ir Strasbūras katedrāle. Tās vēsture sniedzas līdz XI–XII gadsimtam, taču dievnams tika pabeigts vien XV gadsimta pirmajā pusē. Romānikas stilu iespaidīgā dievnama veidolā pārspējusi gotika, turklāt tas ir sestais augstākais dievnams pasaulē (142 m).
Patlaban, kad pēc nesenajiem asiņainajiem notikumiem Parīzē tiek analizēta islāma radikāļu klātesamība Eiropā, prātā nāk fakts, ka ap XX–XXI gadsimta miju tika vēstīts par šādu radikāļu iespējamo plānu uzspridzināt tieši Strasbūras katedrāli. Lai nu kā tur būtu bijis, daudzus karus, politiskās transformācijas un sociālekonomiskās pārmaiņas piedzīvojusī katedrāle ir sveika un vesela un turpina ienest garīguma noskaņu Strasbūras dzīves ritmā.
Netālu no katedrāles atrodams piemineklis no Maincas nākušajam Johanam Gūtenbergam, kura atklājums XV gadsimtā pavēra ceļu grāmatu iespiešanas straujai izplatībai un netiešā veidā arī avīžu attīstībai. Gūtenberga vārdā nosauktais laukums ir viena no dzīvākajām vietām Strasbūras vecajā daļā. Kaimiņos piemineklim mēdz iekārtoties ne tikai tematiski atbilstošs grāmatu tirdziņš, bet arī līksms atrakciju parks ar spilgtiem karuseļiem un brīvdabas kafejnīcas.
Viens no vecpilsētas paradoksiem ir tas, ka par Mazo Franciju dēvē kvartālu, kurā dominē ļoti ģermāniska izskata pildrežģu ēkas. Daļa apbūves šajā kvartālā saglabājusies no XVI–XVII gadsimta, un te iespē jams iztēloties Strasbūras pagātni – laiku, kad gleznainās ēkas apdzīvoja cilvēki, kuru uzņēmējdarbības pamatā bija Illes upe un ar to saistītā kanālu sistēma, respektīvi, zvejnieki un ūdensdzirnavu īpašnieki.
Vāciskais mantojums dominē arī vecpilsētas krodziņu ēdienkartē, un populārākais ēdiens ir cūkgaļa ar sautētiem, iepriekš skābētiem kāpostiem un vārītiem kartupeļiem, kā arī desas ar tādiem pašiem kāpostiem un kartupeļiem, turklāt tieši ar šādu – ģermānisku – gastronomisko kultūru vietējie vislabprātāk iepazīstina viesus.
Te ir mūžīgais pierobežas reģions Elzasa, tāpēc mieloties ar vāciska stila ēdieniem un sarunāties ar krodziņa personālu vien franču valodā pieder pie ikdienas.
Stacija ar noslēpumu
Kad izejat laukā no vecpilsētas, ainava, ēku arhitektūra un arī valdošā noskaņa mainās. Šauri, ziediem rotāti balkoni ar metālisku mežģīņu margām, baltas māju fasādes, mākslinieciski noformēti veikalu interjeri un vēl jo mākslinieciskāki skatlogi atgādina par Francijas šarmu. Tas raksturīgs arī ielām, kas savieno pilsētas vēsturisko centru ar dinamisko dzelzceļa stacijas rajonu un atsauc atmiņā Parīzes ainavas. Pabūt Strasbūras dzelzceļa stacijā gadās daudziem viesiem, it īpaši tāpēc, ka, piemēram, no Rīgas ierastais ceļš uz šo pilsētu ved ar lidmašīnu uz Frankfurti pie Mainas un tad tālāk ar vilcienu vai autobusu līdz Strasbūrai un bieži izmantotā autobusa pietura atrodas turpat blakus stacijai.
Stacija atmostas no miega laikā, kad pārējā pilsēta vēl guļ, un neaizmieg tad, kad ielās jau valda klusums, turklāt piedāvā ne tikai uzmundrinošo kafijas smaržu un atvērtus veikaliņus, bet arī arhitektonisku pārsteigumu. No ārpuses Strasbūras stacija izskatās pēc stiklotas, mazliet saspiestas lodes, taču, kad tajā ieejat, izrādās, ka stikla gliemežnīca patiesībā slēpj pērli – senlaicīgu, elegantu celtni, kuras vizuālais veidols mudina nesteigties garām, bet rūpīgi izpētīt objektu. Šī senākā, stiklā ieslēptā stacijas ēka būvēta XIX gadsimta otrajā pusē, XX gadsimta 80. gados pasludināta par arhitektūras vēstures pieminekli, ap 2006.–2008. gadu tai pāri uzlikts iespaidīgais stikla kupols. Tam esot iztērēts 600–900 tonnu stikla, turklāt apskatīt staciju pilsētnieki bieži ved savus viesus. Nav jau brīnums, jo stacijas komplekss patiešām ir unikāls.
Būt eiropiešiem
Strasbūra nav no tām pilsētām, kas būtu iekļauta teju katrā Francijas ceļojuma maršrutā, un lielākā daļa ciemiņu te ierodas, profesionālu apsvērumu vadīti, lai dotos uz Eiropas Parlamentu. Strasbūrā darbojas arī Eiropas Padome un Eiropas Cilvēktiesību tiesa.
Eiroparlamenta kompleksu vērts apskatīt vismaz no ārpuses arī tad, ja tā apmeklējums nav galvenais ceļamērķis, jo arhitektūras pamatā ir vēstījums par Eiropas identitāti. Parlamenta vizuālajā veidolā savijas dažādi Eiropas valstīm raksturīgie arhitektūras stili un ir ietverti vēsturiski nozīmīgi simboli. Jāpiebilst, ka arī Eiroparlamenta plenārsēžu zāles apļveida forma veidota ar simbolisku nozīmi – kā atgādinājums par viedokļu vienlīdzību, identiskām izteikšanās tiesībām un pāri visam – par demokrātiju.
Atrodoties Eiroparlamentā, prātā nāk Nobela prēmiju literatūrā ieguvušā poļu un lietuviešu rakstnieka Česlova Miloša ieviestais jēdziens (un latviešu valodā izdotās viņa grāmatas nosaukums) "dzimtā Eiropa", jo tā nu tas ir, ka eiropiešiem ir savas kopīgās, vienojošās kultūras vērtības, kā arī pasaules redzējums, vēsturiskais mantojums un identitāte.
Laipnība kā pašizpausme
Francija un līdz ar to arī Strasbūra pieder pie tās Eiropas daļas, kam Latvijā netrūkst aizrautīgu apjūsmotāju, kuru skatījumā ir Francija un – tad visa pārējā Eiropa. Jāsaka godīgi, man pašai Francijas pievilcība bija palikusi sveša arī pēc vairākiem šīs valsts un pat Parīzes apmeklējumiem, bet, uzturoties Strasbūrā, es sāku saprast, kas daudzus mudina izmantot katru izdevību, lai tikai pabūtu Francijā. Tā ir ikdienišķās situācijās valdošā laipnība un komunikabilitāte labākajā šī vārda nozīmē – kā muzejā, tā krodziņā, kā veikalā, tā viesnīcā. Ja reiz esi apmeklētāja statusā, tev garantēta izjūta, ka tevi sagaida ar prieku, turklāt nepārkāpjot robežu, aiz kuras sākas uzbāzība. Bieži vien visai abstraktais jēdziens "saskarsmes kultūra" te tiešām pastāv un palīdz pārvarēt svešvalodu lietošanas vai, precīzāk, nelietošanas barjeru. Pat ātro uzkodu ēstuvē kafija ir garantēta ne tikai kopā ar kruasāna piedāvājumu, bet arī ar smaidu. Kad es dzelzceļa stacijas veikalā pērku grāmatu par Elzasu, man līdz ar pirkumu uzdāvina košu papīra puķi. Kā jau Francijā.