Konsekvents valsts atbalsts, iedzīvotāju izglītošana, ilggadējas krāšanas tradīcijas un darba devēju iesaistīšanās ir tie iemesli, kāpēc Dānijā un Nīderlandē vecumdienās labklājību bauda vairāk iedzīvotāju nekā citur pasaulē. (Latvijai patlaban ir svarīgi mācīties no veiksmīgām pensiju sistēmām rietumvalstīs.)
Tāpat kā Latvijā arī Nīderlandē un Dānijā pensiju sistēmas sastāv no trīs līmeņiem, kur pirmais līmenis ir valsts nodrošināta pensija. Tās apmērs ir atkarīgs nevis no samaksātajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā tas ir Latvijā, bet gan no laika, ko persona ir nodzīvojusi vai strādājusi kādā no valstīm. Katrs nostrādātais vai nodzīvotais gads ļauj cilvēkam uzkrāt 2% no valsts pensijas. Vienlaikus Nīderlandē tiek ņemti vērā arī iedzīvotāju dzīves apstākļi, piemēram, vientuļš pensionējies holandietis var saņemt pensiju līdz 70% apmērā no minimālās mēnešalgas, kas sasniedz apmēram 1300 eiro. Savukārt laulātie vai personas ar dzīvesbiedru var saņemt līdz 50% no minimālās mēnešalgas. Toties Dānijas iedzīvotāji, kas valstī dzīvo vismaz 40 gadu, saņem fiksētu pensiju. 2019. gadā tie bija 838 eiro mēnesī – teju piektā daļa no vidējās darba samaksas Dānijā. Nodzīvojot valstī mazāk par 40 gadiem, pensijas summa būs proporcionāli mazāka, tāpēc nabadzīgākie pensionāri papildus saņem valsts pensiju līdz 900 eiro.
Dāņu un holandiešu pensijas lielāko daļu veido nevis valsts pensija, bet gan otrajā līmenī uzkrātie līdzekļi, ko brīvprātīgi iemaksā gan iedzīvotāji, gan darba devēji. Vienojoties ar darba devēju par papildu uzkrājumu novirzīšanu pensijas otrajam līmenim no darba algas, Nīderlandē iemaksas šajā līmenī pensiju fondos veic līdz pat 90% Nīderlandes iedzīvotāju. Savukārt Dānijā brīvprātīgās iemaksas veic 94% strādājošo. Gada laikā Dānijā iedzīvotāji un darba devēji otrajā līmenī vidēji iemaksā 12% no darba algas. Tikmēr Latvijā otrā līmeņa pensiju fondos iemaksas iedzīvotāji veic automātiski no bruto algas kā daļu no sociālajām iemaksām, kas šobrīd ir 6%.
Trešais pensiju līmenis Nīderlandē un Dānijā darbojas līdzīgi kā Latvijā – tas ir patstāvīgs un privāts, valstīm piešķirot nodokļu atvieglojumus par veiktajām iemaksām. Tā kā vairums dāņu un holandiešu [darba ņēmēju] iemaksā lielas summas jau pensiju otrajā līmenī, tad pensiju trešo līmeni šajās valstīs pārsvarā izvēlas pašnodarbinātas personas.
Pat bagātākās pasaules valstis nevar atļauties izmaksāt savu iedzīvotāju vēlmēm atbilstošu vecuma pensiju, jo sabiedrības novecošana ir nozīmīga problēma. Nīderlandē pensiju pirmais un otrais līmenis nodrošina 71% no personas dzīves ienākumiem, bet Dānijā – 74%. Latvijā pirmais un otrais pensijas līmenis kopumā varētu nodrošināt maksimums 40% no darba dzīves laika ienākumiem, tāpēc brīvprātīgiem uzkrājumiem trešajā pensiju līmenī ir cita nozīme un bez tiem praktiski nav iespējams nodrošināt ierasto dzīves kvalitāti vecumdienās.