Bieži tiek uzsvērts, ka nepieciešams panākt straujāku Latvijas ekonomikas izaugsmi, bet nav vienota viedokļa, kā to izdarīt. Kur, jūsuprāt, slēpjas ekonomikas izaugsmes potenciāls?
Oficiālā statistika pilnībā neparāda to, ka situācija Latvijas ekonomikā nav tik pozitīva, kā mēs vēlētos. Ja mēs atņemtu tos efektus, kas Latvijas ekonomikā ir Eiropas Savienības (ES) fondu dēļ un vēl, piemēram, zemo degvielas cenu dēļ, mēs nonāktu pie tā, ka izaugsmes rādītāji rožaini nebūtu. Latvijā strādājošie uzņēmumi nav strauji paaugstinājuši starptautisko konkurētspēju. Nav skaitliski daudz veiksmes stāstu par uzņēmumiem, kuri eksportē produkciju uz citām valstīm un konkurē globālajos tirgos. Latvijā ir tikai daži uzņēmumi, kuri izauguši līdz tādam līmenim, ka var investēt ārvalstīs. Te kā veiksmīgus piemērus var minēt uzņēmumu Latvijas finieris, arī būvniecības koncernu UPB, bet daudz šādu uzņēmumu nav. Ja paraugāmies uz Lietuvas uzņēmumiem, tie jau kļuvuši daudz spēcīgāki, daudz aktīvāk investē ārzemēs un iekaro citu valstu tirgus.
Kāpēc Lietuvas uzņēmumiem veicas labāk nekā Latvijas? Nesenā vēsture, kā arī sociālekonomiskā pieredze Latvijai un Lietuvai ir līdzīga.
Uzņēmēji Latvijā ir piesardzīgāki un kautrīgāki nekā Lietuvas uzņēmēji. Mūsu valsts uzņēmēji nav tik drosmīgi kā Lietuvas uzņēmēji tuvāku un tālāku ārvalstu tirgu iekarošanā. Te gan jāpiebilst, ka Lietuvas vietējais tirgus ir lielāks nekā mūsu vietējais tirgus, ekonomika ir lielāka nekā Latvijas ekonomika, līdz ar to, iespējams, Lietuvas uzņēmēji uzkrājuši kapitālu, ko izmantot ārvalstu tirgu apguvē. Kopumā Baltijas biznesa vidē redzam, ka menedžmenta komandas kļuvušas pietiekami spēcīgas, lai konkurētu starptautiskos tirgos, redzam menedžmenta potenciālu uzņēmumu darbības virzībai uz ārvalstīm.
Tātad drosmes trūkst uzņēmumu īpašniekiem?
Jā. Mūsdienās, objektīvi vērtējot, naudas pieejamība ir ļoti augsta – nauda ir investoriem, arī bankas dod kredītus labiem projektiem. Ļoti bieži uzņēmumu īpašnieki ir ārkārtīgi piesardzīgi, turklāt arī ekonomiskā krīze ir stiprinājusi piesardzību. Uzņēmumu īpašnieki bieži negrib riskēt, pat mēģinot iekarot Baltijas kaimiņvalstu tirgu. Tas ir mīnuss, jo, ja kādā nozarē notiek objektīva procesu virzība uz tirgus konsolidāciju Baltijas mērogā, neizbēgami, konsolidācija notiks, jautājums vienīgi, vai procesa vadītājs būs Latvijas, Igaunijas vai Lietuvas uzņēmējs.
Būtu noderīgi, ja Latvijā uzņēmumu īpašnieki pārvarētu piesardzību un dotu uzdevumu savu uzņēmumu valdēm apgūt ārvalstu tirgus?
Jā gan, protams, ir izņēmumi, bet kopumā Latvijā uzņēmumu īpašnieki dinamiski nedomā par to, kur investēt, bet jāņem vērā, ka ir kāds konkrēts brīdis, kurā konkrētais uzņēmējs spēj pievienot lielu vērtību savam biznesam, un ir laiks, kad var strādāt, kaut ko pelnīt, bet lielas pievienotās vērtības nav. Brīdī, kad biznesam ir liela pievienotā vērtība, uzņēmējam vajadzētu uzņēmumu pārdot, jo ir sasniegts optimālais maksimums, ko šis uzņēmējs ar konkrēto uzņēmumu spēj sasniegt, un šim uzņēmējam būtu jāķeras pie nākamās labās biznesa idejas realizācijas, savukārt iepriekšējo uzņēmumu pārdošanas rezultātā jāļauj attīstīt kādam citam, kuram ir jaunas idejas, pieejami citi finanšu avoti un ir svaiga biznesa stratēģija. Ja nenotiek pārdošanas process un tā rezultātā – pārmaiņas, ļoti iespējams ir uzņēmuma kritiens lejup. Daudziem uzņēmējiem Latvijā ir nevis tikai viens uzņēmums, bet pieci vai septiņi, turklāt dažādās biznesa nozarēs, un uzņēmējiem vajadzētu domāt tā: "Šie divi uzņēmumi sasnieguši savu maksimumu, tos vajadzētu pārdot, lai iegūtu finanšu resursus, kurus ieguldīt citās biznesa idejās." Protams, pārdošanai jāizvēlas pareizais brīdis, kad par konkrēto uzņēmumu iespējams iegūt labu cenu.
Tātad jāatrod pircējs, kas gatavs maksāt vēlamo cenu.
Mūsdienās tā nav problēma. Protams, cenas jautājums vienmēr ir būtisks, bet pircēju ir daudz, cenas, par kurām uzņēmumi tiek pārdoti, tuvojas labākajam brīdim, jo tad, kad finansējums kļūs dārgāks, uzņēmumus iegādāties kļūs sarežģītāk un dārgāk.
Ja pieņemam, ka vidusmēra Latvijas uzņēmējs pārdod savu uzņēmumu, pircējs varētu būt tās pašas nozares vietējais uzņēmējs, kas vēlas pārpirkt konkurentu, vai arī ārvalstu uzņēmējs, kas grib ienākt Latvijas tirgū?
Tas atkarīgs no konkrētās nozares un dinamikas šajā nozarē. Pircējs var būt gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Ikviens pircējs vispirms izvērtēs stratēģisko argumentu – kāpēc iegādāties šo konkrēto uzņēmumu? No pircēja viedokļa jāapsver, vai izdevīgāk paplašināt pašam savu biznesu, vai arī pārpirkt konkurentu. Uzņēmumu pārpirkšanas gadījumos notiek tirgus daļas nopirkšana, kas jau ir nopirktajam uzņēmumam. Ja ārvalstu investori grib ienākt Latvijā, loģiskāk ir iegādāties uzņēmumu, kam te jau ir tirgus daļa, nevis dibināt jaunu uzņēmumu, jo jauna uzņēmuma dibināšana ir dārgāka, riskantāka un bieži, dibinot jaunu uzņēmumu, ātri nevar sasniegt tādu tirgus daļu, kādu iespējams sasniegt, pārpērkot tirgū jau strādājošu uzņēmumu.
Ir uzskats, ka mūsu valstī uzņēmējdarbības vide un tiesiskā vide ir tik nesakārtota, ka ārvalstu investori mūsu valstī nejūtas īpaši komfortabli. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es darbojos Ārvalstu investoru padomes valdē, līdz ar to zinu situāciju no ārvalstu investoru skatpunkta. Protams, Latvijas vide ir draudzīga ārvalstu investīcijām, bet nepieciešami daudzi, būtiski uzlabojami, un uz šo uzlabojumu nepieciešamību uzņēmēji arī norāda – zināms, ka nepieciešams mazināt ēnu ekonomiku, sakārtot tiesisko vidi un ir vēl vairāki citi jautājumi, kas jārisina. Jāsaprot, ka par investīcijām Latvija konkurē ar ļoti daudzām citām valstīm. Latvijas reputācija esošo un potenciālo ārvalstu investoru skatījumā ir ļoti būtiska. Diemžēl Latvijas reputācija ārvalstu investoru skatījumā pēdējā laikā nav uzlabojusies, tieši pretēji, un dzirdēts, ka nu jau ārvalstu investoru skatījumā biznesa vide pievilcīgāka nekā Latvijā ir Lietuvā. Jau ierasts, ka investoru skatījumā Igaunija ir pievilcīgāka par Latviju, turklāt Igaunija vispār daudzās jomās Latvijai ir soli priekšā, bet pēdējā laikā, vērtējot reputāciju investoru skatījumā, Lietuva aizsteigusies priekšā Latvijai. Jāpiebilst gan, ka Lietuvas objektīvā priekšrocība ir lielāks iekšējais tirgus.
Iemesli tam, ka Latvija atpaliek no Igaunijas un Lietuvas, meklējami privātajā sektorā vai valsts pārvaldē un publiskajā sektorā kopumā?
Ja runājam par infrastruktūru, piemēram, autoceļiem un biroja telpām, mūsu valstī viss nepieciešamais ir. Dzīvošanai Rīga un citas Latvijas pilsētas, neapstrīdami, ir ērtas un pievilcīgas. Sarežģītību rada kopējā uzņēmējdarbības vide, kas daudziem ārvalstu investoriem nešķiet īpaši pievilcīga, it īpaši lielā ēnu ekonomikas īpatsvara dēļ. Svarīga ir sabiedrības attieksme – tas, vai sabiedrība ir toleranta pret nodokļu nemaksāšanu. Latvijā sabiedrība ir ārkārtīgi toleranta pret nodokļu nemaksāšanu, daudzās citās valstīs sabiedrība kopumā pret nodokļu nemaksāšanu ir netoleranta. Jāpiebilst arī, ka Latvijas biznesa videi pievilcību atņem tas, ka gan vietējie, gan ārvalstu uzņēmēji sastopas ar lielu administratīvo slogu. Pat godīgam, apzinīgam uzņēmējam var gadīties nokļūt situācijā, ka nākas saņemt pārmetumus par kādas birokrātiskas normas neizpildi.
Savukārt nodokļu līmenis Latvijā kopumā nav īpaši augsts. Darbaspēka nodokļi gan ir augsti, bet nevar teikt, ka pilnīgi visi nodokļi būtu lieli. Problēma ir, ka Latvijā ievērojams naudas apjoms, kas nodokļos būtu jāiekasē, netiek iekasēts. Jau plaši zināms ir, ka Igaunijā, kuras ekonomika ir mazāka, nodokļos tiek iekasēts lielāks naudas apjoms nekā Latvijā.
Ko darīt?
Cik daudz negodīgo uzņēmēju Latvijā notiesāti par nodokļu nemaksāšanu, un cik daudzi no viņiem izcieš reālu cietumsodu? Maz! Ir valstis, kurās piemērotie sodi par apzinātu nodokļu nemaksāšanu ir bargi un uzņēmēji saprot – ja krāps valsti, nemaksājot nodokļus, nonāks cietumā. Latvijā nodokļu nemaksātājiem ir nesodāmības sajūta, domājot, ka, pat ja pieķers, nekas nopietns nedraud.
Latvijā tolerance pret nodokļu nemaksāšanu izpaužas arī tiesu varas līmenī?
Ja mēs paraugāmies uz ēnu ekonomikas īpatsvaru un sodiem, kas ir piemēroti, piemēram, par pievienotās vērtības nemaksāšanu, sodi izskatās neadekvāti zemi un tiek piemēroti reti.
Dažādu nozaru uzņēmēji teikuši medijiem, ka vērsuši kontrolējošo dienestu uzmanību uz saviem konkurentiem, kuri pilnībā vai daļēji darbojas pelēkajā zonā, bet kontrolējošie dienesti nesteidzoties reaģēt uz godīgo uzņēmēju norādēm. Varbūt problēma ir, ka valsts sektors pietiekami prasmīgi necīnās pret ēnu ekonomikas izpausmēm?
Piekrītu. Iespējams, Latvijā valsts sektoram nav vēlmes aktīvi apkarot ēnu ekonomiku, iespējams, izvēlētā rīcības stratēģija un taktika nedod vēlamo rezultātu. Veiksmīga ēnu ekonomikas apkarošana sākas ar efektīva rīcības scenārija izvēli. Jāuzsver arī, ka būtisks aspekts saistīts ar kvalitāti valsts pakalpojumiem, ko saņem nodokļu maksātāji. Sabiedrībā ir viedoklis, kas lielā mērā ir objektīvs, ka valsts sniegto pakalpojumu vērtība un kvalitāte nav īpaši augsta, un šāds viedoklis nemudina maksāt nodokļus.
Par investoriem runājot, jāteic, ne vienmēr investora piesaiste Latvijas uzņēmumiem bijusi veiksmīga.
Jautājums, cik daudz konkurētspējīgu uzņēmumu spējušas radīt ārvalstu investīcijas, ir ļoti būtisks. Protams, ir bijuši gadījumi, kad aktualizējies jautājums, vai konkrētais ārvalstu investors ir optimālais uzņēmuma īpašnieks. Tomēr jāņem vērā, ka nesenā pagātnē Latvijā nebija pietiekami daudz kapitāla, ko ieguldīt jaunu uzņēmumu veidošanā un jau esošo uzņēmumu sakārtošanā. Tieši kapitāla trūkuma problēmu Latvijā palīdzēja risināt ārvalstu investori. Svarīga ir arī ārvalstu investoru pieredze un zināšanas, kas ieguldītas Latvijas biznesa vides veidošanā. Tieši ārvalstu investori Latvijā palīdzējuši veidot eiropeisku biznesa vidi un sekmējuši to, ka mūsu valsts uzņēmējdarbības vidē vairs nevalda XX gadsimta deviņdesmito gadu mežonīgie likumi.
Runājot par finansējuma ienākšanu Latvijā, gan jāpiemin arī ES fondi. Kopumā ES fondi Latvijai tika piešķirti, lai stiprinātu biznesa vides konkurētspēju, tomēr rezultātā ir daudz negatīvu efektu, piemēram, ir ne mazums uzņēmumu, kuri nevis strādā un paši saviem spēkiem cenšas nopelnīt naudu, bet gaida ES fondu naudu un uztraucas, kā uzņēmums vispār pastāvēs, ja nākotnē ES fondu naudu nesaņems. Tomēr skarbā patiesība ir, ka tāds uzņēmums, kas pēc tam, kad vienreiz izmantojis ES finansiālo atbalstu, nespēj izveidoties pat par Latvijas tirgus mērogos konkurētspējīgu uzņēmumu, vispār nav dzīvotspējīgs. Bizness pēc būtības nedrīkst būt balstīts uz dāvanām. Ikvienam uzņēmumam jābalstās uz paša nopelnīto naudu, nevis finansiālu pienesumu no ES fondiem, kredīta vai cita naudas avota.