Tehnoloģiju pasaulē
Lai arī IT joma par vienu no valsts prioritātēm tiek uzskatīta jau vairāk nekā desmit gadu, šībrīža studentu statistika rāda, ka vairākums studentu augstāko izglītību iegūst citās nozarēs. Tas notiek, pat neskatoties uz vispārzināmo IT jomas un citu eksakto jomu potenciālu un mērķtiecīgu valsts mudināšanu studēt tieši inženierzinātnes, pārvirzot valsts budžeta līdzekļus eksakto zinību studijām. Tomēr, neraugoties uz to, ka IT iespējams studēt par valsts naudu, brīžiem augstskolas nav spējīgas aizpildīt budžeta studiju vietas, jo jaunieši izvēlas studēt ko citu, darot to par saviem līdzekļiem. Kā iemeslus šādiem lēmumiem var minēt aizspriedumus pret vairākiem amatiem, vēlmi sekot saviem sapņiem, bet vēl biežāk – sliktus eksakto zinātņu apguves pamatus vidusskolā.
Gan aizspriedumi, gan slikti apgūtie eksakto zinātņu pamati noved pie tā, ka jaunieši noteiktas nozares kā potenciālos karjeras virzienus uzreiz atmet, pat neskatoties uz iespējām, ko tās spēj piedāvāt. Tā, piemēram, Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2020. gada beigās informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē nodarbināto vidējais bruto atalgojums sasniedza 1866 eiro un minētā nozare ir otra labāk pelnošā nozare valstī, atpaliekot vienīgi no finanšu un apdrošināšanas jomas.
IT arī ir tikai viena no nedaudzajām nozarēm, kas pandēmijas laikā spējusi augt un pagājušā gada laikā, salīdzinot ar 2019. gadu, par 2,7% kāpināt pilna darbalaika slodzē nodarbināto skaitu. Vēl vienu augošo nozari uzminēt ir viegli, un tā ir veselības aprūpe. Teju visās pārējās nozarēs, tostarp jau minētajā finanšu un apdrošināšanas nozarē, pilna laika darbinieku skaits pērn ir krities. Īpaši ievērojams samazinājums, protams, ir izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē. Tur gan nodarbināto skaits, gan nozarē palikušo darbinieku atalgojums sarucis par trešdaļu.
Aktuāla – pārkvalifikācija
Jau vairākus gadus pirms pandēmijas arvien manāmāki kļuva sludinājumi, kas aicināja jau strādājošus cilvēkus pārkvalificēties par IT speciālistiem. Šādus sludinājumus publicēja un arvien publicē gan tie, kas nodrošina apmācības vai kursus, gan arī paši potenciālie darba devēji. Šāds solis uzņēmumiem jāsper, jo vadība saprot, ka nespēj pietiekami daudz darbinieku iegūt «pa taisno» no studiju auditoriju soliem.
Protams, tas būtībā nozīmē jauno darbinieku apmācīšanu no nulles, taču tā tiek uzskatīta par ilgtermiņa investīciju, un, galu galā, kas gan cits atliek, ja ir nepieciešami darbinieki. Savukārt kursu un apmācību veidotāji teju vai garantē iespēju pēc apmācību pabeigšanas tikt pie labi atalgota darba. Nereti tiek piedāvāts samaksāt par mācīšanos tikai tad, kad iegūts darbs, kurā tiek pelnīts virs vidējā atalgojuma līmeņa. Šāda iespēja, protams, nepastāv citās jomās – piemēram, mācoties par traktoristu, T kategorijas apliecība jāiegūst par paša (vai iepriekš sarunāta darba devēja) līdzekļiem pat tad, ja traktorista karjera beigās nesanāks.
Aptaujājot jau minētos cilvēkus, kas pēdējā pusgada laikā izlēmuši mainīt karjeru un bez īpašām priekšzināšanām sākt strādāt IT jomā, visbiežāk kā motivācija šādam lēmumam tiek minēta Covid-19 pandēmijas ietekme uz darba tirgu, ierobežotās izaugsmes un atalgojuma kāpuma iespējas iepriekšējā nozarē, kā arī izdevība mācīties jaunajam darbam nepieciešamās iemaņas par brīvu. Vairākkārt tika uzsvērts arī tas, ka iepriekšējais darba devējs nav spējis darbinieku pietiekami novērtēt vai vienkārši radusies vēlme pamēģināt ko jaunu, bēgot no profesionālās rutīnas.
Lai arī iemesli karjeras maiņai ir dažādi, rodas iespaids, ka IT nozare paver gandrīz neierobežotas iespējas – sākumā pārvarot šķēršļus, ir iespējams profesionāli augt un attīstīties bez īpašiem ierobežojumiem. Tāpat teju nevienam no aptaujas dalībniekiem nav bažu par to, ka viņu prasmes nākotnē nebūs pieprasītas, tieši otrādi. Atsevišķos gadījumos atlicis vien pievienot jauno darbavietu LinkedIn portālā, lai saņemtu vairākus uzaicinājumus no rekrutēšanas speciālistiem.
Vai ir grūti sākt no nulles?
Karjeras maiņa, protams, nav nekas viegls. Tikai ceturtā daļa no aptaujātajiem atzina, ka viņiem karjeras maiņa bijusi patiešām viegla. Tikpat daudzi aptaujātie pauda, ka šis solis bijis izteikti grūts, savukārt lielākā daļa uzskata, ka sākt karjeru citā nozarē ir bijis vidēji grūti. Kā lielākie izaicinājumi tiek minēti tādi faktori, ka jāsāk no nulles pat tad, ja iepriekšējā karjerā sasniegts pieklājīgs līmenis, kā arī tas, ka jāmaina pat domāšanas veids, lai pielāgotos tehniskai profesionālo procesu izpratnei. Protams, no pamatlīmeņa jāsāk arī atalgojuma ziņā – tomēr sākuma punkts IT nozarē parasti ir tuvu Latvijas vidējam atalgojumam, nevis zemāks par to.
Vairākās atbildēs tika pausts, ka visgrūtākais bijis visai atzītam citas jomas speciālistam sadzīvot ar sajūtu, ka jaunajā jomā maz ko labi saprot un nereti jāprasa palīdzība pat jaunākiem kolēģiem. Tomēr šī izjūta pazūd, gūstot arvien lielāku pieredzi un redzot jaunus kolēģus, kas arī sāk no nulles. Ņemot vērā, ka IT joma izplešas, šī zināšanu pārnese notiek daudz biežāk un efektīvāk nekā citās nozarēs.
IT joma nav domāta tikai "čalīšiem ar brillēm"
Viens no lielākajiem izaicinājumiem pašai IT nozarei ir mainīt stereotipus. Vēl pirms divdesmit gadiem, datoriem tikai ienākot mūsu ikdienas dzīvē, likās, ka tehnoloģijas domātas jauniem un briļļainiem džekiem, kas vidusskolā labi pārzinājuši matemātiku, un līdz ar to gan meitenēm, gan arī tiem puišiem, kas nespēj apgūt augstāko matemātiku, no tehnoloģijām vajadzētu turēties pa gabalu.
Savukārt šobrīd daudziem cilvēkiem lietošanā ir viens vai pat vairāki datori: ir portatīvais vai mājas galda dators, ir darba dators, turklāt par minidatoru var uzskatīt arī viedtālruni, kas ietilpst ikviena lietotāja kabatā un ir pat desmit reižu ātrāks un jaudīgāks par labāko galda datoru pirms 20 gadiem. Protams, ar to tehnoloģiju attīstība nebeidzas, un datora cienīgas kalkulācijas notiek pat gudrajos televizoros un jebkurā citā ierīcē ar mikročipu, kas parasti spēj pārsūtīt un iegūt datus caur dažādiem savienojumiem.
Cilvēkiem, kas par tehnoloģijām īpaši neinteresējas, gribas atgādināt, ka dzīvojam laikā, kad par desmit eiro iespējams iegādāties spuldzes, kuras var ieslēgt un izslēgt ar mobilā telefona lietotni, bet par pieciem eiro – elektronisku temperatūras mērītāju, kas mēra gan temperatūru, gan mitrumu telpā un nosūta datus uz telefonu. Nemaz nerunājot par kafijas automātu, kas kafiju pagatavos pēc viena klikšķa telefonā, vai putekļsūcēju – robotu, kas katru dienu, piemēram, astoņos no rīta, pats izbrauks pa mājokli un uzkops grīdu.
Tehnoloģijas ir mums visapkārt, un tās noteikti nekur nepazudīs, jo cilvēki vēlas arvien jaunus risinājumus. Tehnoloģiju nozarei arī ir raksturīgs straujums, jo vēl pirms piecpadsmit gadiem daudziem nāca smiekli, kad tika prognozēts, ka tuvāko gadu laikā rietumvalstīs teju ikvienam kabatā būs telefons ar skārienjutīgo ekrānu, bet kriptovalūta Bitcoin būs teju zelta vērtē. Savukārt mūsdienās tā ir realitāte.
Tomēr visi šie jaunie tehnoloģiskie risinājumi noved pie situācijas, kad ar briļļainajiem čalīšiem vien nepietiek, lai šo nozari varētu izveidot, uzturēt un attīstīt. Lielākais izaicinājums ir pārliecināt tieši meitenes, ka IT nozare ir piemērota arī viņām, jo, formulējot vienkārši, šķirojot pēc dzimuma, sanāk atmest aptuveni 50% no potenciālajiem darbiniekiem, un šis samazinājums ir visbūtiskākais. Lai arī atsevišķas kompānijas dara visu, ko var, lai mazinātu dzimumu stereotipus, tie vēl arvien pastāv. Tas uzskatāmi redzams statistikā. CSP dati liecina, ka 2019. gadā profesionālās izglītības iestādēs sievietes biežāk absolvēja veselības aprūpes un sociālās labklājības programmas (93,2% absolventu bija sievietes), kā arī sociālo zinātņu, komerczinību un tiesību jomas programmas (77,6% sieviešu). Savukārt vīrieši visbiežāk profesionālo izglītību ieguva dabaszinātņu, matemātikas un informācijas tehnoloģiju programmās (92,7% absolventu bija vīrieši), kā arī inženierzinātņu, ražošanas un būvniecības programmās (87,5%).
Problēmas ar IT speciālistu pieejamību gan ir ne tikai Latvijā. Šā gada marta beigās Lielbritānijas medijs BBC ziņoja, ka valsts tuvojas katastrofālam digitālo prasmju trūkumam tuvākajos gados, jo pēdējā piecgadē Apvienotajā Karalistē par 40% krities jauniešu skaits, kas apgūst dažādus inženierzinātņu, tostarp programmēšanas, kursus. Tas kombinācijā ar to, ka tuvākajos gados paredzēts straujš mākslīgā intelekta, mākoņrisinājumu, robotikas un biznesa inteliģences prasmju pieprasījuma pieaugums, nākotnes perspektīvu rāda visai drūmu. Līdzīga situācija ir arī citās valstīs, kurās arī trūkst IT speciālistu, un tas noved pie tā, ka uzņēmumi arvien biežāk darbiniekus meklē ārzemēs, gan aktīvi aicinot pārcelties un vilinot ar lielāku algu un labākiem dzīves apstākļiem, gan arī vienkārši piedāvājot citu valstu speciālistiem pārņemt daļu darbu. Līdz ar to, sekojot pasaules tendencēm, iespējas valstiskā līmenī vēl vairāk veicināt inženierzinātņu apguvi noteikti nav nokavētas.
Studijas – novecojis jēdziens?
Tajā pašā laikā gan jārunā arī par IT studiju kvalitāti un to saturu. Lai arī jebkurš praktisks treniņš algoritmos, programmēšanas valodās vai vienkārši tehnoloģiju uzbūvē ir uzskatāms par noderīgu, pašreizējās augstskolas programmas nereti ir novecojušas un vienkārši par ilgu. Lai kļūtu par IT speciālistu, nav nepieciešami četri gadi studiju auditorijas solā, mācoties par novecojušiem peles portiem vai klausoties lekcijas, ko lasa cilvēki, kuri arvien māca to pašu saturu, ko pirms desmit gadiem. Mūsdienās arvien vairāk uzmanības darba devēji pievērš dažādiem sertifikātiem un kvalifikācijām, un tie nereti pilnībā aizstāj studijas, vismaz darba devēja skatījumā. Un šeit nonākam pie paradoksa: kāds, kas formāli "izmocījis" bakalaura studiju programmu socioloģijā un vēlāk attopas strādājam ar iegūto izglītību pilnīgi nesaistītu darbu, lepojas ar augstāko izglītību, kamēr cilvēks, kas pusgadā iegūst mākoņrisinājumu sertifikātu un vēlāk strādā par trīs reizes lielāku atalgojumu, ir ar vidējo izglītību. Turklāt jāņem vērā tas, ka šādas situācijas nākotnē kļūs biežākas, jo formālās izglītības iestādes nav spējīgas pielāgoties patiesajiem darba vides izaicinājumiem un prasībām. Tieši tas arī ir iemesls, kāpēc pasaulē attīstās Coursera, Pluralsight, Udemy, Skillshare un citas līdzīgas apmācību vietnes, kā arī milžu Google un Microsoft sertifikācijas programmas, kurās, izlaižot augstskolu pieprasītās formalitātes, cilvēki tiek apmācīti reālajos risinājumos, kas nereti mainās pat pa mēnešiem. Te arī rodas retorisks jautājums: ja augstākās izglītības mērķis ir formāli apliecināt cilvēku prasmes konkrētā nozarē, kā gan iespējams, ka reālajam darba tirgum pielāgotas zināšanas un apmācību pabeigšana netiek atzītas valsts līmenī?
Lai vai kā, nebūtu pareizi arī pilnībā mazināt izglītības nozīmi, jo, kā jau minēts, – jebkurai zināšanu ieguvei ir liels potenciāls. Tā, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijas publicētajā Absolventu pārskatā pausts, ka cilvēki, kas ieguvuši jebkāda veida augstāko izglītību, vidēji pelna par 22% vairāk nekā cilvēki, kas nav ieguvuši augstāko izglītību. Protams, viens no cēloņiem meklējams tur, ka vienkāršākajos amatos – piemēram, pārdevēju, apkopēju un citos vienkāršos amatos – parasti atalgojums ir zems. Taču, lai arī noteiktās nozarēs izglītības nozīme noteikti mainīsies (vai arī mainīsies pati izglītība), neapšaubāmi, pastāvēs nozares, kurās bez formālas izglītības nekādi nevarēs, piemēram, medicīna vai jurisprudence.
Pretī pārmaiņām
"Kā, tu gribi iet prom? Uz kurieni tad tu iesi? Pagaidi, es vēl nedaudz padomāšu." Aptuveni šāda saruna ar savu tiešo priekšnieci sanāca kādai paziņai, kura, iesniedzot atlūgumu, pavēstīja, ka savu visai labi atalgoto rutīnas darbu valsts pārvaldē grasās mainīt pret iespēju sākt praksi vienā no lielākajiem IT uzņēmumiem Latvijā. Tāpat kā raksta sākumā minētie jaunie IT speciālisti viņa no aprīļa strādās amatā "jaunākais programmētājs". Šis termins gan iekļauj tik ārkārtīgi daudzus, dažādus darbus, ka tos pat nebūtu iespējams precīzi definēt, un droši vien to nemaz nevajag. Nereti pat pašiem IT speciālistiem ir problēmas precīzi definēt sava amata nosaukumu vai pienākumus, jo kā gan iespējams precīzi definēt, ka palīdzi klientam mākoņservisā analizēt datus, kurus pēc tam klients izmantos, lai pielāgotu algas saviem darbiniekiem, un tajā pašā laikā citam klientam palīdzi veidot sistēmu, kurā integrēt lietotnes?
Taču stāsts ir par priekšnieci, kas domāja, ka aptuveni 5% liels algas pielikums pārliecinās cilvēku pārdomāt un nemainīt darbu. Protams, īpaši publiskajā sektorā, kas ietver valsts pārvaldi un arī pašvaldību jomu, atalgojuma palielināšanas iespējas ir visai komplicētas un, kā mēdz sacīt, rokas priekšniecībai ir visai sasaistītas arī tad, ja ir vēlēšanās palielināt darbinieka atalgojumu, turklāt, lai noturētu darbiniekus, parasti visiem strādājošajiem diezgan ātri tiek iedotas maksimālās atalgojuma kategorijas vai amatu pienākumi sadalīti pa vairākiem cilvēkiem, lai darbinieki nepārstrādātos un nedomātu iet strādāt citur. Kā piemēru var minēt faktu, ka Valmieras pašvaldībā (pilsētā ir aptuveni 23 tūkstoši iedzīvotāju) strādā pieci sabiedrisko attiecību speciālisti, bet Siguldā, kur ir 11 tūkstoši iedzīvotāju, četri. Tajā pašā laikā, piemēram, Jēkabpilī, kur ir 22 tūkstoši iedzīvotāju, līdzīgus komunikācijas pienākumus, kurus Valmierā veic pieci, bet Siguldā četri, paveic trīs cilvēki. Protams, šis ir tikai viens un no konteksta izrauts piemērs, bet nav jau tā, ka Latvijas publiskā pārvalde būtu slavena savas efektivitātes dēļ.
Taču amatu kategorijas un darbinieku formālā eksistēšana nozīmē tikai vienu: šiem cilvēkiem izaugsmes iespējas apstājas līdz pat brīdim, kad kāds no priekšniecības atstāj amatu un uz šo brīvo vakanci tiek lemts nerīkot atvērtu konkursu, bet paaugstināt amatā kādu no esošajiem darbiniekiem. Ja vēl pievieno faktus, ka IT uzņēmumi spēj iekārtot teju vai sapņu darba vidi, pārējām nozarēm, un īpaši valsts pārvaldei, vajadzētu sākt uztraukties par to, ka darbiniekus var aizvilināt tieši IT joma. Viena situācija, protams, ir, ja zini, ka taviem darbiniekiem īsti nav kur aiziet un sacenties tikai ar savu nozari, bet pavisam kas cits ir tad, kad uz taviem labākajiem darbiniekiem ar interesi skatās citas nozares uzņēmumi, kas saredz augstu potenciālu iespējā šos darbiniekus apmācīt un paturēt sev, vienlaikus piedāvājot daudz labāku darba vidi un arī labāku atalgojumu.
Kā analoģiju var minēt situāciju, kāda izveidojās pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) 2004. gadā. Kad robežas darbaspēka kustībai tika atvērtas un konkurence par darbiniekiem izvērtās visas ES mērogā, liela daļa Latvijas un arī, piemēram, Lietuvas iedzīvotāju aizbrauca laimi meklēt citur, bet vēl liela daļa palikušo iedzīvotāju iespēju aizbraukt sāka nopietni apsvērt. Tas visai strauji noveda pie algu kāpuma, kas gan aprāvās 2009. gada finanšu krīzes dēļ.
Tomēr viens ir skaidrs: uzņēmumiem konkurējot par darbiniekiem plašākā mērogā, darbinieki noteikti ir ieguvēji.