Tomēr laikam jau biežāk ticis runāts par Eiropas Savienības (ES) vidējā ekonomiskā līmeņa sasniegšanu, kas ir ievērojami vieglāk, jo kopējo ES līmeni «uz leju novelk» krietni pieticīgie Austrumeiropas un pēdējā laikā arī Dienvideiropas valstu dati. Tāpat jāsaprot, vai runa ir par mājsaimniecību labklājības līmeni vai ekonomikas (iekšzemes kopprodukta (IKP)) apjomu uz vienu iedzīvotāju, kas nosacīti arī ir turības rādītājs.
Saraksta beigās
Ja raugāmies uz pirmo no tiem – mājsaimniecību labklājības līmeni –, tad jūnija vidū medijos parādījās ES statistikas pārvaldes Eurostat informācija par to, ka rādītājs Reālais individuālais patēriņš uz vienu iedzīvotāju, kas raksturo mājsaimniecību labklājību, Latvijā pērn bijis piektais zemākais ES valstu vidū, apsteidzot tikai Ungāriju, Rumāniju, Horvātiju un Bulgāriju. Raugoties pēc šī standarta, Latvijas mājsaimniecību līmenis sasniedza 67% no ES valstu vidējā.
Diezgan tuvu atrodas arī mūsu valsts IKP rādītājs uz iedzīvotāju. Eurostat mājaslapā pieejamā informācija liecina, ka kritērijs – Latvijas IKP rādītājs pēc pirktspējas paritātes – pērn bijis 65% apmērā no ES vidējā, ES ietvaros mūsu valsti ierindojot ceturtajā vietā no beigām. Zemāks rādītājs bijis Rumānijā un Horvātijā – abās 59% no ES vidējā –, kā arī Bulgārijā – 48%.
Tomēr Latvijai ir samērā lielas izredzes pakāpties. Diezgan tuvu mūsu valsts sniegumam ar 67% no ES vidējā pērn bija Ungārija un Grieķija, kā arī Polija (69%). Ņemot vērā mūsu valsts ekonomikas šā gada straujo izrāvienu, kas, iespējams, vainagosies pat ar vairāk nekā 4% vērtu tautsaimniecības izaugsmi gadā, kopumā Latvijai ir ļoti labas iespējas apsteigt Ungāriju un Grieķiju. Savukārt, ja raugāmies uz augstākiem mērķiem, tad nedaudz tālākā nākotnē, piemēram, desmitgades ietvaros, varam panākt vai krietni vien pietuvoties tādām valstīm kā Portugāle un Kipra, kuru ekonomikas bāzes līmenis uz iedzīvotāju bija attiecīgi 77% un 81% apmērā no ES vidējā. Tas gan lielā mērā saistīts ar strukturālām problēmām šo valstu ekonomikās, šim faktoram kombinējoties ar salīdzinoši straujāku kāpumu Latvijas tautsaimniecībā. Savukārt nokļūšana vienā līmenī ar Igauniju un Lietuvu varētu būt krietni vien sarežģītāka. Šo valstu bāzes līmenis (attiecīgi 74% un 75% no vidējā ES) gan ir zemāks nekā iepriekš minētajām dienvidu reģiona valstīm, tomēr nākotnes attīstības potenciāls krietni straujāks. Jāpiebilst, ka lielākās daļas tā dēvētās vecās Eiropas valstu ekonomikas līmenis, salīdzinot ar vidējo ES, uzrāda tendenci slīdēt lejup. Šajā ziņā īpašs regress noticis Grieķijā, kuras IKP uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar ES vidējo krities no 85% 2010. gadā līdz 67% pērn. Arī Itālijai neklājas sevišķi labi, iepriekš minētajam rādītājam nokrītoties no 104% līdz 96%. Savukārt jauno dalībvalstu rādītāji aug. Izņēmums ir Kipra – kritums no 100% līdz 81%. Šīs izmaiņas vedina domāt, ka savu procentuālo sniegumu pret ES vidējo sniegumu Latvijai ir iespēja būtiski palielināt, apsteidzot vēl vairākas valstis, tomēr, vai tas nesīs kardinālas izmaiņas iedzīvotāju labklājībā, paliek neatbildēts jautājums. Taču tas var būt zināms mierinājums tiem, kas mūžīgi gaužas par to, ka mūsu valsts labklājības ziņā atrodas Eiropas arjergardā.
Igaunija – pārāk dinamiska
Latvijas sabiedrībā, fokusējot uz nākotnes attīstības scenārijiem, ik pa laikam dzirdama vēlme pietuvināties Igaunijas līmenim, tomēr ekonomisti īpaši lielas cerības nelolo. "Nedomāju, ka mums ir lielas cerības noķert Igaunijas IKP uz vienu iedzīvotāju daudzmaz prognozējamā laika nogrieznī. Igaunija ir ļoti dinamiska, labi pārvaldīta valsts. Ir ļoti labas cerības nedaudz samazināt atšķirību dažu tuvāko gadu laikā, pateicoties dažādām ekonomiskā cikla fāzēm – Latvijā ir lielākas iespējas paātrināt kāpumu, augot kreditēšanai un ieguldījumiem nekustamajos īpašumos, Igaunijā šīs iespējas jau ir vairāk izlietotas. Taču neredzu pamatojumu ilgstoši straujākam IKP pieaugumam Latvijā salīdzinājumā ar Igauniju," nākotnes izredzes raksturo DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Viņaprāt, Baltijas valstis vispār «ir ļoti īpaša sabiedrība». "Ja paraugās IKP uz iedzīvotāju izmaiņas kopš XX gadsimta deviņdesmito gadu vidus, ir tikai dažas straujāk augošas valstis pasaulē, atskaitot tās, kuras strauji palielinājušas dabas resursu ieguvi. Mums ir izcili kaimiņi. Tas reizēm ir apgrūtinājums pašapziņai, taču attīstībā noteikti palīdz, jo ir piemērs, kas mudina mainīties uz augšu. Ja paskatās pasaules kartē, bagātas valstis pārsvarā attīstās līdzās citām bagātām valstīm. Sasniegt ES vidējo rādītāju būs daudz vieglāk nekā Igaunijas vidējo rādītāju, mūsu ziemeļu kaimiņvalsts noteikti neapstāsies pie ES vidējā rādītāja," vērtē Strautiņš.
Par Latvijas izredzēm apsteigt citas valstis, piemēram, Portugāli, ekonomikas eksperta skatījums ir krietni optimistiskāks. "Cik ātri varam noķert Portugāli? Lietuvas un Igaunijas IKP uz vienu iedzīvotāju jau aptuveni ir šīs valsts līmenī. Ja salīdzina grandiozās atšķirības Latvijas un Portugāles izglītības līmenī, sabiedriskajās un privātajās parādsaistībās, eksporta sektoru, tad mums Portugāli vajadzētu noķert diezgan drīz," paredz ekonomikas speciālists.
Nospiež negatīvisms
SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norāda uz to, ka Latvija ir piedzīvojusi atzīstamu ekonomisko izaugsmi, taču lielā daļā sabiedrības noskaņojums ir negatīvs, jo ieguvumi ir mazāki, nekā gaidīts. Atliek vien salīdzināt ar citām bijušajām padomju laikus piedzīvojušajām zemēm. Taču diskomfortu rada salīdzināšana ar attīstītākajām valstīm, kuras nesalīdzināmi ilgāk veidojušas ekonomikas potenciālu. SEB bankas pārstāvis norāda – lai sasniegtu attīstīto valstu līmeni, pēc būtības nepieciešama to sabiedrības modeļa atveidošana. Jo attīstītāku modeli vēlamies, jo lielāka nozīme ir niansēm – tādām kā, piemēram, savstarpējā kultūra, taisnīguma izjūta, attieksme pret korupciju. Tām neuzlabojoties, panākumi būs tik lēni, cik lēni mainīsies apziņa sabiedrībā, piebilst eksperts. "Atveidot Vācijas vai Zviedrijas sabiedrības darbību ir grūti, pat neiespējami, jo, līdzko sākas runas par attieksmi pret vērtībām un rīcību, tā seko atrunas, atkāpes. Neizbēgami veidojas savs īpatnējais modelis, par kura spēju nodrošināt to pašu rezultātu – attīstības līmeni, pārliecības nav. To mēs labi redzam Igaunijas piemērā, Igaunija seko ziemeļvalstu principiem, mēs nespējam atkārtot lietas, kam ir acīmredzami rezultāti. Domāju, ka vēlme sasniegt Igaunijas līmeni ir labs orientieris, taču Igaunijas līmeņa sasniegšanai trūkst politiskās spējas un motivācijas. To labi uzrāda pašvaldību vēlēšanas, kas atklāj pretrunīgo vidi – balso par esošajiem – tātad apmierināti," sabiedrības noskaņojumu raksturo Gašpuitis.
Viņaprāt, cenšoties sasniegt kādu no citas valsts dzīves līmeņiem, tajā skaitā ES vidējo, vispirms vajadzētu apjaust, ko tas nozīmē katra iedzīvotāja dzīvē ne tikai ieguvumu, bet arī pienākumu aspektā. "Pēc būtības ES vidējais līmenis ir visai abstrakts jēdziens. Tas piedzīvos būtiskas izmaiņas pēc diviem gadiem, kad briti izstāsies no ES. Rezultātā mūsu pozīcija pret vidējo rādītāju daudzviet uzlabosies, taču atpalicība pret attīstītajām valstīm nemainīsies," skaidro Gašpuitis.
Viņaprāt, jāapzinās, ka ar finansiālo plūsmu palīdzību Latvijas ekonomika turpmāk turēsies, varbūt nedaudz arī apsteigs globālās ekonomikas izaugsmes līmeni, tomēr, pat ja Latvija pēc IKP uz iedzīvotāju dažas valstis tuvākajā laikā apsteigs, jautājums ir, vai un cik lielā mērā tas atsauksies uz vispārējo iedzīvotāju labklājību, brīdina SEB bankas speciālists.
Virs 3%
Neraugoties uz dažādiem kavēkļiem valsts iekšienē, attiecībā uz Latvijas ekonomikas pieauguma tempiem kopumā, speciālisti ir samērā optimistiski. Pēc Gašpuiša domām, tuvāko 3–5 gadu laikā Latvijas ekonomikas pieaugums paātrināsies virs 3%, kas var un, visticamāk, arī radīs maldīgu priekšstatu par ekonomikas potenciālu.
Ekonomikas potenciāls, "protams, stiprināsies, ko noteiks pieejamie ES fondi. Taču ir grūti izvērtēt, cik efektīvi tie tiks izmantoti, lai uzņemto tempu noturētu ilgākā termiņā", spriež Gašpuitis. Savukārt Strautiņš pieļauj, ka nākamajos desmit gados vidējais Latvijas IKP pieaugums varētu sasniegt ap 4% gadā. "Tas galvenokārt saistīts ar manām pārdomām par mūsu eksporta sektoru potenciālu, spēju investēt, palielināt iekārtu jaudu, virzīties pa pievienotās vērtības trepītēm, diversificēt tirgus. Lielākais risks ir darbaspējīgā vecuma cilvēku aspekts. Paļaujos, ka ekonomika turpinās virzīt demogrāfiju. Tā bijis līdz šim, bet tikai nākotnē tas notiks, tā teikt, pretējā virzienā," prognozē DNB bankas ekonomikas eksperts.
Darījumu vidē bieži vien izskan bažas, kas notiks pēc pašreizējā ES fondu naudas apguves perioda beigām. "Par nākamo ES finanšu periodu vēl nekas daudz nav zināms. Taču es neredzu lielu problēmu, ja naudas plūsma samazināsies. Skaidrs, ka arī nākotnē no ES budžeta saņemsim vairāk nekā iemaksāsim, jautājums tikai, cik. Arī savu finanšu resursu ieguldījumiem ekonomikā ir gana, mājsaimniecību un uzņēmumu uzkrājumu apjoms ir rekordlīmenī un turpina augt. Drīzāk trūkst labu projektu, kuros ieguldīt, nevis naudas," spriež Strautiņš. Viņš pieļauj, ka pēc 2020. gada, kad beigsies pašreizējais ES finanšu periods, notiks Rail Baltica būvniecība. "Tobrīd varētu būt kārtīgi iesilis mājokļu tirgus. Vismaz pagaidām neredzu pamatu apšaubīt Latvijas ekonomikas izaugsmi aptuveni līdz 2025. gadam," vērtē ekonomikas speciālists.
reptilis
M
rekur