Sākot no 2019. gada publiskā telpā ik pa laikam izskanējušas mobilo sakaru operatoru SIA “Tele2” un SIA “BITE Latvija” amatpersonu norādes uz valsts un pašvaldību institūciju izsludināto iepirkumu nolikumu prasībām. Tajās ietvertas virkne normu, kuras, abu operatoru ieskatā, ir novecojušas un neatspoguļo piedāvāto sakaru kvalitātes līmeni. Taču, kā norāda operatori, šīs prasības iepirkumā nodrošina uzvaru konkrētām pretendentam - SIA “Latvijas Mobilais Telefons” (LMT).
Veido judikatūru
Apstrīdot IUB lēmumus “Tele2” un “BITE Latvija” uzsākuši vairākas administratīvās tiesvedības. Daļa no tām aizvirzījušās līdz pat Augstākās tiesas Senātam.
Viens no Senāta spriedumiem SKA-322/2021 saistībā ar mobilo operatoru sūdzībām IUB pieejams Augstākās tiesas judikatūras arhīvā.
“BITE Latvija” uzskatot, ka mobilo sakaru pakalpojumu iepirkuma izsludinātājs valsts SIA „Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs” 2018. gada konkursa nolikumā nepamatoti kā pakalpojumu pieejamības un kvalitātes kritēriju paredzējis bāzes staciju skaitu dažādās frekvencēs un klientu apkalpošanas punktu skaitu Latvijā, sūdzējies IUB. Sūdzība noraidīta. Operators vērsies Administratīvā rajona tiesā. Arī tā pieteikumu noraidījusi. Operators tiesas lēmumu pārsūdzējis un lieta nonākusi Senātā. 2021. gada 31. martā Senāts lēmis “atcelt Administratīvās rajona tiesas 2019. gada 21.augusta spriedumu un nosūtīt lietu jaunai izskatīšanai Administratīvajai rajona tiesai”. E-lieta tiesu kalendārā redzams, ka lietas skatīšana plānota šā gada 29. novembrī.
Aizstāv konkurenci un Eiropas vērtības
No sprieduma teksta izriet, ka Senāts viennozīmīgi iestājies par brīvo tirgu, konkurences neaizskaramību un kopējām Eiropas vērtībām.
Sprieduma preambulā norādīts, ka, lai arī pasūtītājam, iepirkuma izsludinātājam, ir samērā plaša rīcības brīvība, nosakot piešķiršanas kritērijus sev nepieciešamo preču vai pakalpojumu iegādei, viņam ir “jānodrošina godīga konkurence un vienlīdzīga un nediskriminējoša attieksme, maksimāli izvairoties no tādiem kritērijiem, kas var radīt aizdomas par noteiktu priekšrocību piešķiršanu kādam no pretendentiem”.
Preambulā teikts, ka iepirkuma izsludinātājam ir “jānosaka konkurenci neierobežojoši un objektīvi salīdzināmi vai izvērtējami piedāvājuma izvērtēšanas kritēriji”. No sprieduma preambulas izriet, ka Senāts, jautājumā par konkurenci ierobežojošiem apstākļiem, viennozīmīgi nostājies pieteicēja pusē.
Spriedumā uzsvērts, ka “tādas prasības, kas ir vērstas uz konkrētu pretendentu interešu nodrošināšanu, radot tiem nepamatotas priekšrocības iepirkumā iepretim citiem konkurentiem, vai konkurences ierobežošanu pašu par sevi, nav pieļaujamas”.
Senāts atsaucies arī uz Eiropas Komisijas Direktīvu 2014/24. Tur, cita starpā, teikts, ka “līgumslēdzējām iestādēm saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu nosaka pēc cenas vai izmaksām, un tajā var būt ietverta labākā cenas un kvalitātes attiecība, ko vērtē pēc vairākiem kritērijiem, arī pēc kvalitātes, kas, tostarp, ietver tehnisko vērtību”. Atsaucoties uz Eiropas Savienības tiesas judikatūru Senāts uzsvēris, ka līgumslēdzējām iestādēm “ir jānodrošina atbilstība pārredzamības, nediskriminācijas un vienlīdzīgas attieksmes principiem, lai nodrošinātu piedāvājumu relatīvās vērtības objektīvu salīdzināšanu un tādējādi efektīvu konkurenci”.
Vērtēti iepirkuma kritēriji
Senāts vērtējis kā Administratīvā rajona tiesa iztiesājusi strīdu par to, ir vai nav pamatoti iekļaut iepirkuma noteikumos konkrētus kritērijus, piemēram, apraides torņu skaitu un klientu apkalpošanas punktu skaitu Latvijā. Senātam arguments, ka LMT ir visvairāk apraides torņu un tādēļ tā piedāvājums ir vislabākais, šķitis nepamatots: “Vienlaikus publiski pieejamās ziņas par katra operatora bāzes staciju skaitu kopsakarā ar pakalpojumu kvalitātes mērījumu rezultātā Regulatora izdarītajiem secinājumiem uzskatāmi parāda, ka nav viennozīmīgas korelācijas starp bāzes staciju skaitu un balss telefonijas un datu apraides pakalpojumu kvalitāti”. Senāts norādījis, ka “lai arī vidējā lejupielādes ātruma mērījumi raksturo datu pārraides kvalitāti kopumā, tie nav pietiekami, lai atzītu, ka vienmērīgs pārklājums un kvalitatīvi sakari tiks nodrošināti visā Latvijas teritorijā. Vienlaikus arī bāzes staciju skaits pats par sevi to neapstiprina. Arī Latvijas Telekomunikācijas asociācija norāda, ka kvalitātes mērījumi, kas tiek izpildīti izlases veidā, lai gan sniedz vispārēju priekšstatu, tomēr nekādi neraksturo tīkla pakalpojumu kvalitāti konkrētā punktā, kur nepieciešams pakalpojums tieši pasūtītājai”.
Līdzīgi jautājumā par iepirkuma prasību saistībā ar klientu apkalpošanas punktu skaitu Latvijā, Senāts norādījis sekojošo: “Vērtējot minēto kritēriju, pārbaudāms arī pieteicējas arguments, ka nolikums vispārīgi neizvirza prasību uzturēt norādītos klientu apkalpošanas centrus visā līguma darbības laikā. Līdz ar to apsverams, vai patiesi šāds kritērijs nav formāls un nesniedz priekšrocības kādam no pretendentiem, vēl jo vairāk, ja ziņas par klientu apkalpošanas centru skaitu katram no pretendentiem ir iepriekš zināmas”.
Brīdina par nepamatotu priekšrocību nodrošināšanu
Izskatot lietas apstākļus Senāts secinājis: “Objektīvi nav viena kritērija, kas efektīvi ļautu pārliecināties par piedāvātā pakalpojuma kvalitāti. Šādā gadījumā nav pamatoti piešķirt izšķirošu nozīmi vienam kvalitātes novērtējuma kritērijam, vēl jo vairāk, – ja tas kādam no tirgus dalībniekiem nodrošina acīmredzamu priekšrocību iepretim citiem konkurentiem. Nevar arī piekrist tiesai, ka pieteicēja citus objektīvus vērtēšanas kritērijus nav piedāvājusi. Pieteicēja bija iesniegusi pierādījumus, kas parāda, ka ir citi kritēriji, ar kuriem var novērtēt mobilo sakaru pakalpojumu kvalitāti. Turklāt, kā redzams nolikumā, arī pasūtītāja iepirkuma priekšmeta kvalitatīvajās prasībās ir ietvērusi citus kritērijus, proti, tādus, kas raksturo vidējo lejupielādes ātrumu 4G tīklā MB/s (3 punkti), augšupielādes ātrumu bez rezultāta Latvijā (4 punkti) un lejupielādes ātrumu bez rezultāta Latvijā (4 punkti), taču saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma novērtēšanā tiem piešķīrusi nebūtisku īpatsvaru.
Tādējādi tiesa nav pārliecinājusies par to, vai ar konkrētajām prasībām tiek objektīvi apmierinātas pasūtītājas vajadzības pēc pieejamiem un kvalitatīviem mobilajiem sakariem visā Latvijā un tiek nodrošināta brīva konkurence”.
Senāts atzinis, ka tiesa nav pienācīgi noskaidrojusi būtiskos apstākļus un atbilstoši publisko iepirkumu principiem novērtējusi strīdus nolikuma prasības. Senāts konstatējis, ka “lietas faktisko apstākļu un pierādījumu novērtēšana nav kasācijas instances tiesas kompetence. Tālab pirmās instances tiesas spriedums ir atceļams un lieta nosūtāma atkārtotai izskatīšanai pirmās instances tiesai”.