Šī meža nozares uzņēmuma darbības virzieni kopš pirmsākumiem bijuši saistīti ar meža zemju iepirkšanu un apsaimniekošanu. Savos īpašumos vairāk nekā 5000 hektāru platībā uzņēmums veic pilnu meža apsaimniekošanas ciklu, balstoties uz ilgtspējīgas saimniekošanas principiem. Tāpat Stiga RM nodarbojas ar dažāda sortimenta apaļkoku pārdošanu, kokmateriālu pārvadājumiem. Pēdējos gados – kopš iegādāts ražošanas cehs bijušajās Kurzemes finiera telpās un realizēts jaunas ražošanas ēkas būvniecības projekts – Stiga RM iekaro eksporta tirgus ar jaunu produktu, ražojot augstvērtīgu laminētā bērza saplāksni, un atradusi veiksmīgas sadarbības modeli ar Kuldīgas novada domi.
Pie sasistas siles
Kuldīgā, Meistaru ielā, kur atrodas Stiga RM jaunā ražotne un vēl daži citi uzņēmumi, pašlaik tiek būvēta jauna iela – piesaistot Eiropas Savienības (ES) līdzekļus, te tiek attīstīta pilsētas industriālā teritorija. "Lai uzņēmumam ar pašvaldību veidotos savstarpējā izpratne, jāsatiekas un jārunā. Tikai tā var veidoties savstarpēja cieņa un uzticība," uzskata Stiga RM vadītājs Andris Ramoliņš un turpina: "Tā iegūstam informāciju par pilsētas attīstības plāniem, iepazīstinām ar saviem plāniem un varam atrast kopīgi darāmas lietas. Šajā gadījumā tā ir konkrētās ielas izbūve, kur projektējam mūsu nākamās celtnes. Varam ērtāk un lētāk pieslēgties pilsētas projektam."
Pērn jūlijā Centrālajā finanšu un līgumu aģentūrā uzņēmums iesniedza projekta iesniegumu par jaunas ražošanas ēkas būvniecību laminētā bērza saplākšņa ražošanai. Projekta kopējās izmaksas – 1 015 468,44 eiro, plānotais atbalsta finansējums – 450 tūkstoši eiro. Šī gada sākumā jaunais cehs nodots ekspluatācijā. "To uzbūvējām piecos mēnešos, bet pirms nedaudz vairāk nekā diviem gadiem sākām ar bankrotējušu rūpnīcu, kurā pūta vējš – banka nepaspēja pārņemt rūpnīcu, pirms tā tika fiziski izlaupīta. Bija palikušas tikai dažas fundamentālās iekārtas ar noskrūvētām detaļām. Atradāmies pie sasistas siles un sākām domāt, ko tālāk darīt," skarbo pieredzi atklāj Ramoliņš.
Tagad ražotne apgādāta ar modernākajām, Somijā ražotām iekārtām, bet aiz biroja logiem paveras skats ar jaunām, pagaidām vēl sapakotām iekārtām, kas nupat atgādātas – tās ir jaunās kaltes. Bērza saplāksni te ražo no augstas kvalitātes izejmateriāliem, izmantojot mitrumizturīgu līmi, kas satur fenola formaldehīdu. "Tirgū neesam lēti, bet varam konkurēt ar kvalitāti, ražojam premium klases mitrumizturīgo saplāksni. Protams, lai pierādītu augsto kvalitāti, tirgū jāiet ar zemāku cenu, citādi – kamēr mūs nepazīst – tirgus to nepieņem. Tikai lēnām ir iespējams kaut ko mainīt. Klients ir jāpieradina, jānostiprina reputācija, tad var runāt par apmaksas nosacījumiem, piegāžu apjomiem. Ir jāpierāda, ka ilgākā termiņā spējam veikt stabilas piegādes," saka Ramoliņš.
Stiga RM ražotajam bērza saplāksnim piešķirts CE marķējums, kas norāda ražojuma atbilstību ES likumdošanai un nodrošina tā brīvu apriti Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tāpat uzņēmums ieguvis FSC (Forest Stewardship Council) mežu apsaimniekošanas sertifikātu, kas apliecina videi draudzīgu, sociāli atbildīgu un ekonomiski izdevīgu meža apsaimniekošanu. Produkcija tiek eksportēta uz lielākajām Eiropas valstīm – Holandi, Vāciju, Dāniju, Itāliju, Poliju, Somiju, Zviedriju, Norvēģiju. Noieta tirgi atrasti arī Kiprā un Turcijā. Latvijā gan pērn noieta tirgus bijis tikai 1,1%, tomēr šī gada iezīmes liecina, ka būvniecības apjoms audzis un situācija varētu mainīties. Pašlaik uzņēmums ražo 2000 kubikmetru gatavā produkta mēnesī, sasniedzot aptuveni 40% no plānotās jaudas – 55 tūkstošiem kubikmetru gatavā produkta gadā.
Viss sākas no paša
Uzņēmums Stiga RM izveidots 1994. gadā. "Sāku strādāt pie tēva, kurš šo uzņēmumu dibināja, taču man vēriens bija plašāks," stāsta Ramoliņš. Sākotnēji tēvam piederējis mazs gaterītis, kādu Latvijā tolaik bija daudz. Skolas gados Andris tēva uzņēmumā veicis fizisku darbu – stūmis lentzāģi. Kad pabeidzis ģimnāziju, studējis Latvijas Lauksaimniecības universitātē, apguvis meža inženiera specialitāti un secinājis, ka teorētiskās zināšanas ar praksi nesakrīt. "Mūsu izglītības sistēma jāmaina pašā saknē. Augstskolā jau no 1. kursa būtu nepieciešams trīs četrus mēnešus mācīties un pāris mēnešu pavadīt praksē – jebkurā nozarē, jo augstskolu absolventi ar bakalaura grādu neko neprot. Te minēšu gan mežsaimniecības, gan mašīnbūves nozares, un tā ir sistēmas nepilnība," uzskata Ramoliņš.
Viņš pats aktīvi uzņēmējdarbībā iesaistījies 2000. gadā: "Naudas man nebija, bet tajā laikā bija iespējas sarunāt koku cirsmas uz izstrādi un ar vēlāku norēķinu. Tā arī sāku biznesu. 2002. gadā iegādājāmies pirmo kravas kokvedēju, pēc gada – otro un 2004. gada beigās ar tēvu vienojāmies par uzņēmuma pārņemšanu." Taujāts par paaudžu konfliktu biznesa stratēģijā, Ramoliņš ir vaļsirdīgs – nesaprašanās bijusi jautājumos par uzņēmuma attīstības tempiem un mērogiem, arī pieeju prasībās gan pret sevi, gan darbiniekiem: "Uzņēmumā viss sākas no paša. Agrāk XX gadsimta 90. gadu uzņēmēji neprata pelnīt, tā sakot, uz vienību – teiksim, uz latu vai eiro. Viņiem vajadzēja pelnīt daudz, bet uz mazu apjomu. Tad situācija sāka strauji mainīties. Piemēram, nopērkot cirsmu par desmit tūkstošiem latu, vairs nevarēja nopelnīt 20 tūkstošus kā iepriekš, 90. gados, kad šādu cirsmu varēja nopirkt, trīs četrus mēnešus strādāt, un viss bija labi neiespringstot. 2000. gadu sākumā šis bizness transformējās. Tajā ienāca ārzemnieki, un Latvija mainījās, sākās nežēlīgais kapitālisms, kad pie liela apjoma peļņa bija maza. Jaunajos apstākļos daudzi nespēja un negribēja mainīties, savukārt lielie uzņēmumi principā iznīcināja mazos, tos, kuri neprata pelnīt samērā maz pie liela apjoma."
Ramoliņa mežsaimniecības uzņēmums sācis attīstīties ap 2003. gadu, kad sākuši uzpirkt meža zemes. "Sapratām, ka nākotne ir zemē," paskaidro Ramoliņš un turpina: "Ātri sapratām, ka zeme ir vērtība. Sākām uzpirkt tās zemes, ko deva līdzi, pārdodot kokus. Tas veidojās kā viens no uzņēmuma darbības atzariem, otrs radās, kad mūsu kravas kokvedējus sāka prasīt nomā. Pamazām attīstījāmies tādā formā, ka sākām sniegt pakalpojumus citiem mežsaimniecības uzņēmumiem."
Savulaik valstī bija daudz ar mežsaimniecību saistītu uzņēmumu. "Arī pašlaik ir mazo uzņēmēju grupa, kura būs vienmēr, taču mežinieku skaits sarucis. Atceros, 90. gadu beigās skaitījām gaterus Tukuma rajonā – sanāca vairāk nekā 70 uzņēmumu. Tagad nav vairāk par desmit. Tā tas dabiski notiek – tirgus pieprasa cenu, kuru, strādājot nelielos apjomos, nav iespējams nodrošināt. Nevar ne nodokļus nomaksāt, ne izejvielas iegādāties. Investīcijas šādos objektos mērāmas desmitos miljonu – tas ir tas, ko pašlaik darām šeit, Kuldīgā," stāsta uzņēmējs.
Virziens nebija vienkāršs
Uzkrājoties kapitālam, jau pirms gadiem četriem uzņēmumā meklējuši jaunus darbības virzienus. "Šķita, ka tā varētu būt finiera ražošana. Taču, kad 2014. gadā šo rūpnīcu nopirkām, sapratām, ka šis virziens nebūs tik vienkāršs. Iekārtas bija morāli un fiziski novecojušas, prasīja milzu darbaspēku skaitliskajā ziņā, bet ražošanā viena cilvēka sasniegtais bija absolūti neadekvāts, vērtējams kā roku darbs. Tas bija vienā laikā ar 2015. gada Krievijas un Ukrainas krīzi, kad finiera pārdošanas cena nokrita par vairāk nekā 100 eiro kubikmetrā," atceras Ramoliņš.
Biznesa aina veidojusies dramatiska – izrādījies, ka iepriekšējā ražotne, apzinoties bankrota nenovēršamību, ņēmusi priekšapmaksu par produkciju no klientiem Vācijā, Anglijā. "Nākamā sāpe, ar ko saskārāmies – šie klienti bija gatavi mūsu produkciju pirkt, tikai mums bija jāatdod parādi. Tajā brīdī attapāmies pie vēl sasistākas siles, jo vairs nebija klientu, kam savu produktu pārdot. Sākām meklēt jaunus klientus – braukt pa Eiropu, tuvāko Āzijas daļu," stāsta uzņēmuma vadītājs.
Piesaistot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras līdzfinansējumu, bijušas iespējas apmeklēt divas starptautiskas izstādes. Šī gada janvārī izstādē Vācijā atrasti pieci jauni klienti. "Viens no tiem bijis arī Kurzemes finiera lielākais klients, kurš pēc divu gadu pārtraukuma saprata, ka neesam tie paši vēži citā kulītē. Tās ir potenciālo ārzemju klientu lielākās bažas attiecībā uz Austrumeiropas valstu uzņēmumiem, kuriem SIA nosaukums tiek mainīts. Grūtākais pēc tam ir iegūt klientu uzticību. Tā jānopelna," ir pārliecinājies Ramoliņš.
Uzņēmējs atklāj, kā iekarojuši Turcijas tirgu, kur pirmais darījums ar klientu noticis 2015. gadā – uzticību bijis jāpierāda deviņu mēnešu garumā, kad Turcijas uzņēmēji regulāri viesojās Latvijā, iepazīstoties ar ražotni. Pēc tam, no darījuma, kura apjoms bijis mērāms viena konteinera ietilpībā, sadarbība ar Turcijas klientiem jūtami izvērsusies, piesaistot arī Irānas klientu. "Biznesa stratēģijā jācenšas maksimāli diferencēt riskus uz dažādiem tirgiem. Ne uz vienu valsti vairāk par 20% no kopējā pasūtījumu apjoma mēnesī nestrādājam, lai gan vairāk produkcijas gribētu pirkt Čehija, Vācija, Polija, Itālija," atzīst uzņēmuma saimnieks.
Kam nebūs nākotnes
Klienti brauc skatīties, ar kādām iekārtām strādā Latvijas uzņēmums. Kā teic Ramoliņš – ja tās nav modernas, produktu nepērk: "Cenšamies turēties pie augstajām tehnoloģijām. Mūsu iekārtas ir maksimāli automātiskas, un tās garantē nemainīgu kvalitāti. Acīmredzot mūsu veiksme ir tajā apstāklī, ka trāpījām krīzes brīdī – 2015. gadā saplākšņu tirgus bruka, cenas kritās zem pašizmaksas. Arī iekārtu ražotājiem sabruka tirgus, un mēs varējām pasūtīt iekārtas par saprātīgām cenām – tēlaini runājot, dabūjām Mercedes par laba Opel cenu. Banka mūs atbalstīja, izrādot lielu uzticēšanos, jo pirms tam neko nebijām ražojuši. Bija tikai idejas un iekārtu ražotājs, kurš nāca palīgā ar savu pieredzi."
Jaunajā ražotnē nepieciešamos speciālistus uzņēmumā apmāca paši. "Nav citu variantu. Vienu šādu darbinieku esam izaudzinājuši Tukuma birojā – viņš ir ļoti labs speciālists, lai gan viņam ir tikai 23 gadi. Mums nav vajadzīgs speciālists tikai ar augstāko izglītību, ir vajadzīgi domājoši cilvēki, un prasme domāt būtu jāiemāca augstskolā vai tehnikumā," uzskata Ramoliņš.
Stiga RM jau tuvākajā laikā būšot nepieciešami aptuveni 40 augsti kvalificēti darbinieki. Bruto atalgojums paredzēts, sākot no 1200 eiro. Dažādu mašīnu operatoriem pie specifiskām iekārtām jāspēj profesionalitāti apliecināt, tajā skaitā ar svešvalodu zināšanām. "Mazkvalificētam darbaspēkam Latvijā nebūs nākotnes. Esam Eiropā, mums ir vienots tirgus, notiek darbaspēka migrācija. Par minimālo algu ļoti grūti atrast kādu, kas gribētu strādāt. Darbinieku nepieciešamo skaitu ir grūti nokomplektēt," saka Ramoliņš un uzsver: "Viens mūsu darbinieks ar svešvalodas zināšanām atgriezies no darba Dānijā – malacis, puika! Tādus vajag vairāk! Kopumā pie mums jau ir seši darbinieki ar pieredzi ārzemēs, piemēram, ražošanas vadītājs strādājis Zviedrijā un atgriezies Latvijā. Viņi ir augstākas raudzes darbinieki, kuri spēj strādāt, saprot veicamo uzdevumu būtību un ir gatavi strādāt. Darba kultūra cita."
Meklējot darbiniekus, uzņēmumā pārliecinājušies – ja maksātu 800–900 eiro pēc nodokļu nomaksas, daudzi atgrieztos Latvijā. "Par parastu darbu nevaram šādu algu samaksāt. Savukārt, strādājot ar nopietnām iekārtām, atalgojuma līmenis ar šādu ciparu tikai sākas, jo ir cits darba ražīgums, cita atdeve un tiek ražots augstvērtīgs produkts, līdz ar to nav problēmu cenā ierēķināt darbinieka algu, nodokļus un atvaļinājumu. Tur ir tā sāls," norāda Ramoliņš.