Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka ir pamats pozitīvismam, jo vismaz nosacīti valdību finanses kļūst ilgtspējīgākas, aina nav viennozīmīga, jo atsevišķu valstu finansiālais sniegums ir visai tālu no vēlamā, lai neteiktu, ka tas ved pretī jaunai finanšu krīzei šo valstu iekšienē, un tas, ņemot vērā valstu ciešo finansiālo saikni un kopēju monetāro politiku, neapšaubāmi negatīvi atsauktos arī uz pārējām Eiropas monetārās savienības dalībniecēm.
Pretī bezdibenim
Visdziļāko problēmu lokā šobrīd vismaz šķietami ir nonākušas Grieķija un Itālija. Pirmajai no abām minētajām Dienvideiropas valstīm pēc finanšu sabrukuma šīs desmitgades sākumā tā arī nav izdevies atgūties un parādu slogs nevis samazinās, bet gan pieaug. Brīdī, kad šīs desmitgades pirmajā pusē starptautiskie aizdevēji plānoja Grieķijas finansiālo nākotni, tās valdības parāds pret valsts ekonomikas apjomu jeb IKP sasniedza 160–170%. Tika paredzēts, ka līdz šīs desmitgades beigām parāds varētu sarukt apmēram līdz 120% no IKP.
Tomēr realitāte ir izrādījusies ievērojami skaudrāka.
Egejas pērles valdības parāds pret IKP pieaudzis gandrīz par 5 procentpunktiem – līdz 181,1%, kas ir jauns vēsturiskais rekords. Desmitgades sākumā valsts finanšu neilgtspējīgumā tika vainota helēņu izšķērdība, ko, protams, arī nevar noliegt, taču problēmas būtība lielā mērā slēpjas daudz dziļākās pasaules nelaimēs, kuras ir saistītas ar vispārēju pārkreditēšanos un nonākšanu dziļākā parādu jūgā. Grieķijā, līdzīgi kā Latvijā, pagājušās desmitgades vidus iezīmējās ar vēl nebijušiem "treknajiem gadiem", ko veicināja visai viegla aizdevumu piešķiršana un ņemšana. Veids, kas palielina dažādu ārvalstu finanšu institūciju bilances un vairo korporatīvā sektora peļņu, balstās atziņā – ja viņiem nav naudas, par ko pirkt, tad aizdosim viņiem to. Šis princips pagājušajā desmitgadē darbojās gan Latvijā, gan Grieķijā. Kamēr banku kredītu izsniegšanas uzraudzība bija visai vāja un cenas naudas tirgos zemas, šādu aizdevumu izsniegšana varēja turpināties. Turklāt, tā kā lielas iedzīvotāju daļas finanšu prasmes un spējas paredzēt ekonomiskos procesus nav sevišķi augstas, aizdevumu devēju un ņēmēju savstarpējā mijiedarbība noveda pie vēl nebijuša kredītu burbuļa un vienas no iespaidīgākajām finanšu krīzēm pasaules vēsturē.
Turas, pateicoties ECB
Arī Itālijas valdības parāds pērn sasniedzis jaunu vēsturisko rekordu, par spīti tam, ka valsts ekonomikā bijusi izaugsme. Tas nozīmē, ka arī faktiskajos skaitļos parādu slogs kļuvis lielāks. Kopumā Itālijas valdības parāds pērn sasniedzis 132,2% no valsts ekonomikas apjoma salīdzinājumā ar 131,4% gadu iepriekš. Lai arī Itālijas valdības parāds ir mazāks nekā Grieķijai, nevar nepieminēt, ka pēc ekonomikas apjoma tā ir trešā lielākā eirozonas valsts, un, tā kā tās finansiālā politika nešķiet pārāk ilgtspējīga, arī mums, Latvijā dzīvojošajiem, nav mazsvarīgs jautājums par to, kas notiks brīdī, kad Apenīnu pussalas valsts savas finansiālās saistības vairs nespēs pārfinansēt.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 3. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
kam karsti, kam auksti
parāds nav draugs