Mūsdienās latviešiem varētu būt aktuāls seno vikingu biznesa modelis. Viņi savulaik, tiklīdz jūrā pazudis ledus, devušies sirot uz blakus ciemiem un arī tālām zemēm. Tā uzskata vides un ārtelpas veidošanas uzņēmuma SIA Labie koki vadītājs Edgars Neilands un savu domu pamato, sakot: "Mūsdienās to varam izdarīt legāli – izskolojamies, konkurējam pa visu pasauli un tad, tāpat kā vikingi, braucam prom peļņā tikai uz diviem trim mēnešiem, lai mūsu bērni te var iet skolās. Ir svarīgi, kur atrodas ģimene ar skolas vecuma bērniem, kuriem jānodrošina izglītība, kur novācam ražu, kur atgriežamies un kur uzbūvējam savu ekonomiku. Mēs esam konkurētspējīgi un čakli. Pašlaik norvēģi ir priecīgi, ka palīdzam būvēt viņu valsti ar labāko, ko varam izdarīt. Viņi godīgi samaksā par mūsu padarīto darbu, un mēs atgriežamies Latvijā, nevis kā "melnajā stāstā" – paliekam tur kopā ar savām ģimenēm." Tāda iespēja – palikt ārzemēs – bijusi arī Edgaram Neilandam, taču viņš izvēlējies citu ceļu.
SIA Labie koki dibināta 2008. gadā un veic koku vērtēšanu, kopšanu un aizsargāšanu, ārtelpas labiekārtojuma projektēšanu un ierīkošanu, dārzu un zaļo zonu uzturēšanu. Dažādi projekti tiek realizēti Norvēģijā, Lielbritānijā, Vācijā, Francijā, Čehijā, Krievijā un Gruzijā.
Uzņēmums organizē starptautiskus izglītojošus seminārus un sniedz mācību prakses iespējas jaunajiem arboristiem, dārzniekiem un ainavu arhitektiem. Babītes pagasta ciematā Koki uzbūvējuši un izveidojuši Annas koku skolu, kur saimnieko Labo koku komanda un Annas koku skolas biedrība, te tiek izīrētas telpas pasākumiem un ģimeņu atpūtai.
Pacietības treniņš
Neilanda komandai labs vides dizains un ārtelpas veidošanas darbs ir dzīvesveids. Pats Edgars šīs dzīves kvalitātes izkopis jau bērnībā un pusaudža gados. Viņa mamma – ainavu arhitekte un dārzniece Anita Neilande – savulaik bijusi Bulduru Dārzkopības tehnikuma pasniedzēja.
"Dārzkopības skolas kopmītnēs bērnībā es arī dzīvoju. Bērnudārzā negāju, kas, manuprāt, ir liela veiksme. Es diezgan daudz laika pavadīju pie vecāsmammas. Dārzs, bišu strops, siltumnīca, gadalaiku maiņas un ar tiem saistītie darbi – tas man bērnībā iedeva mieru. Bija jātīra un jāstāda tulpju sīpoli – protams, šādi darbi bija pacietības treniņš, bet tādā lēnā ritmā dārzkopības pamati un izpratne par zemes darbiem manī iegūlās. Tagad tulpes ir vienas no manām mīļākajām puķēm," atzīst Edgars.
Vidusskolā pārlieku aktīvo puiku nav gribējuši uzņemt, tāpēc Edgars iestājies profesionālās izglītības iestādē – Bulduru tehnikumā.
"Iepatikās! Man bija vairākas autoritātes – augļkopības, dendroloģijas un citu kursu skolotāji. Novēlu katram pusaudzim jebkurā skolā iegūt vismaz vienu autoritāti, tad skolā pavadītais laiks kļūs nozīmīgs, jo ne jau diploms vai grāmatas, bet gan cilvēki mūs iedvesmo, rāda piemēru un dod cerību," uzskata Edgars.
Tolaik tehnikuma audzēknim apgūtās zināšanas par lielajiem kokiem apstājušās pie augļu koku apgriešanas. Taču vecaistēvs, būdams mežzinis, arī daudz stāstījis par kokiem.
Edgara mamma paralēli skolotājas darbam strādājusi par dārzkopi arī vēstniecībās – dēlam šajos darbos bija jāpalīdz. Edgars varēja izdarīt darbus, ko mamma nevarēja, piemēram, apgriezt lielos kokus: "Zāģis – ass kā mačete – rokā! Un iespēja kāpt kokos kā bērnībā! Un par to vēl maksā!" Tā Edgars XX gadsimta 90. gados uzzinājis par arborista profesiju.
"Tie koki man nelika mieru. Pāris mēnešu dārzkopībā pastrādāju Holandē. Gadu mācījos Norvēģijā – Latvijas jauniešiem tur bija iespēja pamācīties dažādās jomās Tautas augstskolā. Simt pretendentu uz desmit vietām, dārzniekam izredzes mazas. Bet Norvēģijas Karmeijas salā Kopervikas skolas direktors dārzā bija izrāvis visus krūmus un nezināja, kā to visu savest kārtībā. Pēc dažiem gadiem jau viņš man godīgi pateica – ieraudzījis starp 100 pretendentiem vienu dārznieku un zinājis, ka tas viņam vajadzīgs," smaida Edgars un piebilst, ka 1999. gadā viņš jau kā dārznieks sācis veidot nepilnus divus hektārus lielo skolas parku: "Atvēzējos kā jauns, ambiciozs puisis." Nupat Labie koki ar Kopervikas skolu noslēguši sadarbības līgumu jau līdz 2036. gadam. Tā ir iespēja katru gadu uz skolu praksē aizsūtīt Latvijas jaunos dārzniekus veidot parku.
Pats Edgars, lai veidotu parku, uz Norvēģijas salu katru gadu braucis uz pāris mēnešiem – līdz 2008. gadam, kad nodibinājis uzņēmumu Labie koki, apprecējies un ģimenē sākuši dzimt bērni. Līdz tam laikam viņš mācījies – Latvijas Lauksaimniecības universitātē gan tikai septiņus mēnešus. Puišiem ar vidējo atzīmi 5,4 studēt meiteņu sapņu profesijā – ainavu arhitektūrā – nav bijis izredžu. Edgars iestājies vides apsaimniekošanas studiju programmā, bet "saguris no fizikas". Nav saskanējušas vērtības arī ar mācībspēkiem un augstskolas vides plānotājiem. "Ja cilvēks nav redzējis pasauli, varbūt tam arī nav nozīmes, bet es pasauli jau biju redzējis," paskaidro Edgars.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 25. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!