Testētāja profesija IT industrijā arī nākotnē nekur nepazudīs, bet gan attīstīsies un dažādu nozares tendenču iespaidā transformēsies, ir pārliecināts Dmitrijs Daineko. Viņš IT jomā nostrādājis jau vairāk nekā 20 gadu, lielākoties – dažādās ar testēšanu saistītās lomās, bet patlaban kompānijā Accenture vada Kvalitātes vadības pakalpojumu (Quality Engineering Services) grupu. Tajā koncentrējas ap 180 daudzpusīgu testēšanas profesionāļu, kuri pēc nepieciešamības iesaistās visdažādākajos Accenture realizētajos IT projektos.
Dmitrijs uzsver, ka jebkuram testētājam svarīgas īpašības gan paliks nemainīgas: fokusēšanās un uzmanība pret detaļām, neuzticēšanās tam, ko redzi, spriešana par lietām no risku, nevis no pieņēmumu puses. "Ne vienmēr tas, ko redzi, ir tas, kā ir jābūt. Tāpēc testētājam ir jāsaprot, ko viņš redz un testē," Dmitrijs iezīmē šai profesijai raksturīgo gatavību pakļaut šaubām un jautājumiem ikvienu IT produkta elementu. Tajā pašā laikā testētājam nepieciešamās kompetences ir tikpat mainīgs lielums kā jebkuram citam IT nozares profesionālim aktuālās prasmes. Vienas tehnoloģijas aizstāj citas, jauni rīki nomaina iepriekšējos, un testētājiem jāpārzina jebkura jauna pieeja, ko izmanto programmētāji, – lai tajā "ielīstu" un soli pa solim saprastu, vai tā pienācīgi darbojas izstrādātajā programmā, lietotnē vai sistēmā.
Nākotnes "fiška"
1989. gadā, kad Dmitrijs atgriezās no dienesta armijā, viņam vēl nebija nekādas nojausmas par to, līdz kam turpmākajās desmitgadēs varētu attīstīties datorzinātne. Bet zināma intuīcija tomēr nostrādāja. Dmitrijs iestājās Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā (tā pēctecis ir Transporta un sakaru institūts), kur bija viena no pirmajām iespējām studēt datorzinātni kā profesiju, kaut arī datori tolaik pamatā bija ar perfokartēm funkcionējošas lielgabarīta mainframe mašīnas, kas skaitļošanas centros veica aprēķinus ekonomikas vajadzībām. "Pirms tam neko par to nezināju, neinteresējos, neprogrammēju, bet likās, ka dators ir "fiška", ar ko saistīta nākotne," Dmitrijs atceras.
Viņa studiju laikā Latvijā strauji sākās jauna datoru ēra. Kad Dmitrijs bija 1. kursā, arī institūts iepirka pirmos personālos datorus, bet augstskolas pēdējā kursā viņš jau piestrādāja par programmētāju. Pa dienu programmēja kases aparātu sistēmu interfeisus, bet naktīs no sastāvdaļām komplektēja datorus, kas tika sūtīti uz veikaliem pārdošanai.
Kad draugi uzaicināja nākt strādāt uz kompāniju Robertson & Blums, Dmitrijs tajā sešus gadus nodarbojās ar grāmatvedības datorprogrammu modernizēšanu un adaptēšanu atbilstoši grāmatvedības specifikai Latvijā. Te viņš (pats saka – sagadīšanās pēc) spēra pirmos soļus testēšanā, jo bija jāpārbauda, kas īsti ir sanācis programmu pielāgošanas rezultātā. Paralēli Dmitrijs piepelnījās kādā bankā kā sistēmu programmētājs.
Vēlāk viņš neilgi pastrādāja Paritate bankā, ieviešot kvalitātes nodrošināšanas procesus tās IT departamentā. Pēc tam IT uzņēmumā Exigen Services bija testēšanas inženieris darbā ar apdrošināšanas nozares programmatūru u. c. "Uzņēmumā bija Testēšanas laboratorija, un es tieši šeit tā kārtīgi iepazinu visus testēšanas veidus. Neviens mani īpaši nemācīja – lasīju grāmatas un mēģināju apgūto pielietot praksē," stāsta Dmitrijs. Viens no projektiem, kurā viņš bija iesaistīts, ilga piecus gadus – tajā tika veidota uzskaites programma, kas fiksē mūziķu autordarbu izmantojumu medijos. Dmitrijs gan komentē, ka tas bija arī labs piemērs waterfall izstrādes sistēmas mīnusiem: kad izstrādātāji pēc pieciem gadiem beidzot bija gatavi izlaist programmas relīzi, klients pateica – pietiek, vairs negribu gaidīt! Un projekts beidzās.
Somija, Indija, Maurīcija…
2010. gadā Dmitrijs nonāca Accenture. Arī šeit viņa pieredzē sakrājušies daudzi interesanti projekti. Piemēram, projektā, kur klients bija Visa karšu transakciju apstrādāšanas uzņēmums Somijā, Dmitrijs pirmo reizi uz laiku devās strādāt uz ārzemēm. Citā reizē viņš strādāja pie projekta, kas uzskaita preces, kuras tiek ievestas un izvestas no Eiropas Savienības, un triju gadu laikā projekta testētāju komanda izauga no trim līdz 20 cilvēkiem Latvijā un vēl 15–20 Indijā. "Šī projekta ietvaros gan es, gan mēs visi Latvijas Accenture iemācījāmies strādāt ar Indiju, jo iepriekš neviens tādā mērogā to nebija darījis. Apguvām kultūru atšķirības, neverbālo komunikāciju utt.," stāsta Dmitrijs. Vēl viens aizraujošs piedzīvojums viņam bija arī pusgads salu valstī Maurīcijā, kur Dmitrijs IT uzņēmuma tehnoloģiju centrā apmācīja testētājus automatizēto testēšanas rīku izmantošanā.
Kopumā savu darbu Accenture Dmitrijs raksturo kā bizi, kurā savijusies gan dalība dažādos projektos kā testētājam, testēšanas vadītājam un testēšanas arhitektam, gan biznesa attīstīšana un komandas vadība, kas pēdējos trīs gados ir viņa galvenais pienākums. Laika gaitā Accenture struktūra ir mainījusies, tāpēc tagad testētāji ir atsevišķa funkcionāla vienība ar savu budžetu, atbildību un biznesa mērķiem, kas nodrošina testēšanas pakalpojumus dažādiem Accenture klientiem un projektiem. Kad Dmitrijs kopā ar kolēģi sāka vadīt šo Kvalitātes vadības pakalpojumu grupu, tajā strādāja ap 70 cilvēkiem, bet patlaban – jau 180 dažādu līmeņu un kompetenču testētāju. Pašu Dmitriju vadošie amati pamudināja iegūt MBA grādu Vorikas Universitātes Biznesa skolā (Warwick Business School), jo "man bija skaidrs, ka labi saprotu datorzinātni un programmatūras izstrādi, taču nesaprotu, kā strādā bizness". Dmitrijs jūt, ka izglītībai tērētā nauda ir bijusi tā vērta: "Ieguldījums savās zināšanās atmaksājas vienmēr, pat ja ne uzreiz un tiešā veidā."
Trīspusēja monēta
Kaut arī Dmitrija ikdiena šobrīd pamatā ir testētāju darba vadīšana, nevis pati testēšana, šīs jomas specifika viņam joprojām ir pašsaprotams darbošanās fons. Stāstot par testēšanas veidiem, viņam gan ir atšķirīgs viedoklis no lielas daļas IT jomā strādājošo, kuri mēdz nošķirt manuālo un automatizēto testēšanu. Dmitrijs uzskata, ka šis nošķīrums ir tikai birkas, kas nez kāpēc piekabinātas vienas monētas divām pusēm. Viņaprāt, gan manuālā, gan automatizētā testēšana ir nesaraujami saistītas, turklāt nav pamata arī priekšstatam, ka test automation ir specialitātes elite, kamēr manuālā testēšana ir pa spēkam jebkuram. "Programmētājs rada kaut ko jaunu no nekā, un tas ir grūti, bet programmas testēšanu cilvēki uztver kā kaut ko elementāru – kļūdas pašas uzrādās, viss notiek! Automatizētā testēšana savukārt šķiet līdzīga programmēšanai un tāpēc liekas sarežģītāka un elitārāka, lai gan patiesībā ir tikai tehnoloģisku rīku pielietošana, lai vienkāršotu noteiktas atkārtotas darbības un darbs kļūtu efektīvāks. Cilvēka smadzenes tāpat ir jāpieslēdz," Dmitrijs skaidro.
Pēc viņa domām, nav arī viennozīmīgas atbildes uz jautājumu, kura veida testēšana ir vieglāks uzdevums. Piemēram, ja manuāli jātestē programmatūra, kas vada atoma skaldīšanas procesus kodolreaktorā, testētājam ir jāsaprot kodolreaktora darbības nianses. Cilvēkam, kas nāk no kodolenerģētikas nozares, tas būs viegli, bet "tīram" IT jomas pārstāvim – sarežģīti. Tikmēr automatizētā šādas programmatūras testēšana šķitīs vienkāršāka tam, kurš prot programmēt, izprot kodēšanu, algoritmus u. tml., savukārt cilvēkam, kas pārzina kodolreaktorus, saprast būs daudz grūtāk.
Ir vēl arī trešais testēšanas veids – t. s. performance testing jeb veiktspējas pārbaude, kas mūsdienās kļūst arvien būtiskāka. Tā testē to, ko redz un lieto IT produkta galapatērētājs. Piemēram – cik ātri atveras internetveikala mājaslapa. Dmitrijs min statistiku: ja uz vietnes atvēršanos jāgaida ilgāk par trim sekundēm, no tās prom dodas puse tās apmeklētāju, bet, ja ilgāk par sešām sekundēm, – to pametīs jau teju visi. Ja internetveikala programmatūras izstrādes laikā testētājs nepārbauda, cik veikli atveras attiecīgā tīmekļvietne, vēlāk tas konkrētajam e-komersantam var dārgi maksāt. Un tas nav tikai viens tests, jo, lai mājaslapa atvērtos, aiz tās zibenīgi un lietotājam neredzami notiek milzum daudz komunikācijas starp dažādiem servisiem (pieprasījumi, datu apstrāde utt.), tāpēc ir jāpārbauda katra šīs saziņas elementa ātrums un pareizība.
Testētāja izaicinājumi
Dmitrijs stāsta, ka dažādu sistēmu veiktspējas testēšana nav nekas jauns – tā visu laiku ir bijusi daļa no IT produktu izstrādes. Tomēr šobrīd par to runā daudz plašāk, jo ir vairāk IT produktu, kuros lietotāja pieredze ir kritiski svarīga, piemēram, dažādas web vai mobilās lietotnes. Ja lietotājam nepatiks, kā lietotne funkcionē, viņš to neizmantos. Mūsdienu pasaulē, tai skaitā Covid-19 pandēmijas iespaidā, arvien vairāk dažādu pakalpojumu pāriet uz tiešsaistes vidi (gan ekskursiju rezervēšana, gan pārtikas iegāde e-lielveikalā u. tml.), tāpēc veiktspējas testētājiem jāspēj pārbaudīt, vai attiecīgās IT programmas var izturēt arī lielu un spontānu lietotāju pieplūdumu. Tāpat daudzi servisi, ko caur lietotnēm izmantojam, pieslēdzas ne vien serveriem, bet arī virtuālajam mākonim, un tā jau ir sarežģītāka lietotnes arhitektūras struktūra, kas attiecīgi prasa augstāku testētāja prasmju līmeni. "Tā ka performance testing ietver gan zināšanu inženieriju, gan produkta arhitektūras un tehnoloģiju izpratni – ir jāsaprot, no kā sastāv produkta tehnoloģiskā ķēdīte, kā to izjaukt un salikt pa posmiem un kā pārbaudīt katru posmu," rezumē Dmitrijs.
Uz testēšanas jomas attīstību neizbēgamu iespaidu atstāj arī citas tendences nozarē. Piemēram, DevOps paradigma, kas IT produkta dzīves ciklā jau no paša tā sākuma savieno produkta izstrādi (development) un operacionālo (operational) pasauli. Iepriekš un daudzās kompānijās joprojām tie ir divi dažādi departamenti, taču tur, kur tiek strādāts pēc DevOps principiem, programmatūra tiek radīta ātrāk un efektīvāk. Tajā gan ir grūti integrēt testēšanu, tāpēc uz šo izaicinājumu testētājiem jāmācās pienācīgi atbildēt – kā veikt testēšanu pareizi un daudz dinamiskāka programmatūras dzīves cikla ietvaros, Dmitrijs norāda.
Viņš arī izceļ vēl vienu tendenci, kas gan vairāk saucama par mūžīgo testētāja eksistences jēgu. "Mēs kā specialitāte esam dzimuši psiholoģiskā konfliktā starp to, ko produkta radītājs grib redzēt, un realitāti, tās riskiem. Jebkurš celtnieks pieņem, ka viņa būvētā māja stāvēs mūžīgi. Bet mājas mēdz arī sabrukt. Tāpat ir ar programmatūru. Programmētājs, izstrādājot IT produktu, psiholoģiski nav spējīgs padomāt par to, ka tas viss var nedarboties, viņš sagaida, ka viss strādās lieliski. Nevaram gaidīt no izstrādātāja, ka viņš sāks graut to, ko ir izstrādājis. Lai atklātu riskus, to dara testētājs. Tāpēc arī nākotnē šī mūsu specialitāte nepazudīs. Tā attīstīsies – jo parādās vairāk dažādu metodoloģiju un jo straujāks un mainīgāks kļūst IT bizness, jo vairāk tam pielāgojas gan izstrāde, gan testēšana."
Attīsta cilvēkus un biznesu
Kad Dmitrijs vēl strādāja par testētāju, viņu aizrāva un izklaidēja iespēja testējot izprovocēt sistēmas "uzkāršanos". Šobrīd viņš atzīst, ka šad tad jau sāk piemirst, kā ir programmēt, taču tas viņu neskumdina. Dmitriju viņa šībrīža darbā interesē un vienlaikus arī izaicina cilvēku un biznesa attīstīšana. "Saprast, kā organizēt 180 darbinieku darbu, ņemot vērā biznesa rāmjus, ir ne mazāk sarežģīts uzdevums kā uzrakstīt kādu programmu vai notestēt to," viņš teic. Mērķis ir biznesu attīstīt tā, lai šie 180 testētāji pēc dažiem gadiem būtu izauguši jau līdz 250 cilvēku kolektīvam un katrs justos komfortabli, augtu, justu sava darba jēgu un uzmanību no komandas vadības puses. Dmitrijs definē, ka uz šiem trim pīlāriem – cilvēku attīstības, biznesa attīstības un līderības – balstās gan viņa pašreizējās profesionālās intereses, gan nākotnes vīzija turpmākajiem 3–4 gadiem. "Mana darba saturs, visticamāk, īpaši nemainīsies, bet augs mērogs. Nezinu, kur un kas es būšu nākotnē, bet zinu, ko darīšu," Dmitrijs smaida. Viņš piebilst, ka vēl viens nopietns uzdevums, kas prasa prātu un radošu pieeju, ir jaunu darbinieku atrašana, apmācīšana, piesaiste uzņēmumam – gan no augstskolu beidzēju, gan no citu profesiju pārstāvju vidus. Šis izaicinājums, tāpat kā komandas veidošana un iekļaušana uzņēmuma kopējā organizācijā un kultūrā, saistās arī ar Accenture nupat kā atvērto jauno biroju Lietuvā.