Viņa savu domrakstu bija iesūtījusi skolēnu atziņu konkursam Mācos pats!, ko martā un aprīlī rīkoja vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv ar Izglītības un zinātnes ministrijas atbalstu. Konkursā 1.–12. klašu skolēni tika aicināti dalīties savās atziņās un pārdomās par attālināto mācīšanos, akcentējot gan izaicinājumus, gan ieguvumus. Atsaucība bija liela – tika saņemts vairāk nekā 550 darbu no visas Latvijas, turklāt ne tikai domrakstu, bet arī eseju, dzejoļu, pasaku, zīmējumu, komiksu, prezentāciju formā, tāpat ir uzņemti video, veidoti plakāti, ziņu sižeti, pat sacerētas dziesmas.
Daļā no skolēnu darbiem netrūkst humora, joku, pašironijas. Bērniem, piemēram, patīk jokot par to, ka stundām var pieslēgties, apģērbjot vien kreklu, jo «redz tikai augšdaļu». Skolēni no visām klašu grupām arī atzīst, ka attālināto mācību laikā ir iemācījušies daudz jauna. Daudzi kā lielu plusu saskata labākas datorlietošanas prasmes. Bērni no pirmās līdz ceturtajai klasei lepojas, ka paši prot pieslēgties stundai, nosūtīt skolotājai darbu, sameklēt informāciju Google, sagatavot prezentāciju. Vecāko klašu skolēni kā ļoti vērtīgu ieradumu atzīst laika plānošanu. Daļa skolēnu stāsta, ka šajā laikā ir pievērsušies aktīvākam dzīvesveidam – sākuši vingrot, skriet, doties pastaigās. Bērni atzīst, ka šajā laikā ir mācījušies ne tikai viņi, bet arī viņu ģimenes. "Es iemācīju vecmāmiņu draudzēties ar internetu, tagad viņa mājās nodarbojas ar jogu. Vectēvs iemācījās gatavot, cep mums pīrāgus, dažreiz pārāk daudz," raksta Aļona Novika, Jūrmalas pilsētas Kauguru vidusskolas otrās klases skolniece. Daļa skolēnu attālinātās mācības sākotnēji gaidījuši ar aizrautību un vērtē, ka tā ir neaizmirstama pieredze. Vieniem pozitīvi šķiet, ka mācībām var koncentrēties mierā un klusumā, citi novērtē iespēju darbus pabeigt sev ērtākā laikā, tomēr kā lielāko plusu teju ikviens min iespēju no rītiem ilgāk pagulēt. Daļa iemācījušies pagatavot sev maltīti, bet vēl daļa priecājas, ka var neuztraukties, kādu apģērbu vilkt uz skolu.
Taču skolēni runā arī par grūtībām, ar ko saskārušies, mācoties attālināti. Visvairāk jūtama vēlme satikties ar klasesbiedriem un draugiem, pirmo/ceturto klašu grupā – arī ar skolotājiem. Pieaugot skolēnu vecumam, vairāk novērojamas saasinātas, depresīvas izjūtas un nomāktība. Savā video Attālināto mācību īstās krāsas J. G. Herdera Rīgas Grīziņkalna vidusskolas 12.a klases skolēns Aleksejs Kareļins stāsta: "Mēs visi cits citam kļūstam par digitālām personām, kurām ir iespēja nodarbībās neieslēgt kameru, iespēja klusēt, iespēja atvienoties no konferences bez skolotāja atļaujas. Cilvēks tiek pielīdzināts spokam, kuru ne katrs var saskatīt, sadzirdēt un sajust, vai viņš ir klāt." Kāds devītās klases skolēns pauž skumjas, kāpēc šī situācija notiek tieši laikā, kad viņam bija paredzēti eksāmeni un izlaidums. Daži bērni bažījas par klasesbiedriem, kuriem nav ģimenes atbalsta, tomēr lielākā daļa konkursa dalībnieku izsaka lielu pateicību vecākiem un skolotājiem par atbalstu šajā laikā.