Prom no patēriņa kulta pretī jēgpilnuma filozofijai

Kā jūs raksturotu konkurenci sabiedrisko attiecību nozarē? 

Sabiedrisko attiecību nozarē Latvijā ir gan daudz ilggadīgu uzņēmumu, gan daudz jaunu, nesen dibinātu uzņēmumu. Savas priekšrocības un savi trūkumi ir gan ilggadīgajiem, gan jaunajiem uzņēmumiem. Tas gan neattiecas tikai uz sabiedrisko attiecību nozari, bet uz visu biznesa vidi kopumā. Lielāks gadu skaits un līdz ar to lielāka pieredze ne uzņēmumam, ne konkrētam cilvēkam negarantē augsta līmeņa profesionalitāti, jo ļoti svarīgi ir arī sekot aktualitātēm, pretējā gadījumā iestājas stagnācija. Lai tas, kurš nekad pats nav iestagnējis, pirmais met akmeni, es uzskatu, ka stagnācijas periods ir gadījies ikvienam, bet ir svarīgi to apzināties un izkļūt no stagnācijas. Savukārt tas vien, ka uzņēmumu nesen izveidojuši gados jauni cilvēki, arī negarantē izcilus sasniegumus, jo ikviens iesācējs riskē pieļaut tādas kļūdas, no kurām pasargā pieredze.

Kā mainās sabiedrisko attiecību nozares pārstāvju un klientu sadarbība?

Man ir pieredze sabiedrisko attiecību jomā vairāk nekā 20 gadu garumā, un šo gadu gaitā sadarbība ir bijusi ļoti dažāda. Man palikusi atmiņā veiksmīgā sadarbība ar uzņēmumu Aldaris, kura tālaika vadītājs Vitālijs Gavrilovs teica: "Ar jums – sabiedrisko attiecību aģentūru – mēs esam biznesa partneri." Mēs kopā definējām uzņēmuma vērtības un to, ko mēs gribam sasniegt komunikācijā, mēs strādājām, domājot ilgtermiņā, nevis tikai par ātru peļņu. Šāda pieeja ir ļoti svarīga, lai izveidotu stabilu, ilglaicīgu sadarbību. Kopumā es gribu uzsvērt, ka mūsu aģentūrai būtisks darbības pamatprincips ir jēgpilnums, un šajā gadījumā jēdziens "jēgpilnums" jāsaprot kā vēlme definēt, kāpēc mēs darām to, ko darām, kā tas ilgtermiņā kaut ko ietekmēs un ko mēs gribam panāk. 

Visumā jāteic, ka mūsu klienti ir ļoti atšķirīgi: ir valsts iestādes, ir lieli uzņēmumi, un ir arī vidēja mēroga uzņēmumi. Ir tādi uzņēmumi, kuros vispār nav iespējams satikt uzņēmuma īpašnieku, lai pārrunātu sabiedrisko attiecību stratēģiju, jo pa vidu ir virkne menedžeru un katrs no tiem grib būt svarīgs. Ir arī tādi uzņēmumi, kuros bieži mainās vadība un katra nākamā vadība nāk ar atšķirīgu izpratni par uzņēmuma vērtībām, sasniedzamajiem mērķiem un prioritātēm, un līdz ar to veidot sadarbību, kas vērsta uz jēgpilnumu ilgtermiņā, ar tādu uzņēmumu ir ļoti sarežģīti. Saistībā ar jēdzienu "jēgpilnums" jāpiemin arī jēdziens "ilgtspēja", kas gan ir ieguvis negatīvu skanējumu, jo daudziem uzņēmumiem rodas dažādas grūtības un ir jāiegulda daudz laika un darba, piedaloties Ilgtspējas indeksā. Tomēr ilgtspēja ir ļoti būtiska gan individuālā līmenī – kā cilvēka dzīves filozofija –, gan arī uzņēmuma līmenī – kā biznesa pamats. Ilgtspēja ietver arī to, ka mēs kā sabiedrisko attiecību aģentūra cenšamies savus klientus izglītot un mudināt domāt par jēgu. Mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam pieredzējuši to, ka tiekam ierauti patēriņa burbulī, apkārt skanot mudinājumiem: "Pērc pēc iespējas vairāk lietu!", "Pērc pēc iespējas dārgākas lietas!", "Pērc luksusa lietas!".

Pirms 10–15 gadiem pirkt vairāk – tā bija norma, un Latvijā daudzi cilvēki joprojām ir palikuši šajā patēriņa burbulī.

Viņiem ir svarīga pēc iespējas dārgāka automašīna, pēc iespējas dārgāks šampanietis un ir svarīgi izrādīties, demonstrējot, ka viņiem īpašumā ir viss ekskluzīvākais, kas vien ir pieejams. Protams, patēriņa burbulis nav tikai Latvijai raksturīga iezīme, tā ir globāla tendence. Uzņēmējs Stīvs Džobss man ilgu laiku bija labais piemērs, un šis tas no viņa paveiktā man joprojām patīk. Taču Stīvs Džobss arī ir veicinājis cilvēku ieraušanu patēriņa burbulī – iznāk jauns iPhone, tātad tas ir jānopērk, lai to varētu atļauties nopirkt, tiek paņemts kredīts, un, lai kredītu atdotu, cilvēks strādā vēl vairāk nekā iepriekš, un izveidojas apburtais loks: cilvēki ir spiesti strādāt aizvien vairāk un vairāk, lai varētu atļauties aizvien jaunus un jaunus gadžetus. 

Varbūt vēlme pirkt vairāk un pašu dārgāko Latvijas un citu postsovjetisko valstu sabiedrībā ir saistīta ar padomju režīma gados piedzīvoto preču deficītu?

Jā, iespējams, tomēr pēdējā laikā Latvijā mēs redzam paradigmas maiņu. 

Paradigmas maiņa ir saistīta ar paaudžu maiņu? Ir izaugusi paaudze, kas padomju laika tukšos veikalus nav redzējusi un līdz ar to nepaceļ uz pjedestāla pat visbezgaumīgākās lietas un nepadara mājokli par nevajadzīgu krāmu glabātavu?

Iespējams. Vērojot jauno paaudzi, es redzu nevis vēlmi iegūt dārgas lietas, bet gan vēlmi dot pasaulei kādu savu ieguldījumu, un tas maina gan indivīdu dzīves filozofiju, gan arī biznesa vides filozofiju. Pamazām mēs nonākam pie tā, ka augstāk tiek vērtēts nevis tas uzņēmums, kura īpašnieks brauc ar dārgāku automašīnu, bet gan tas uzņēmums, kurš koncentrējas uz to, ko var dot apkārtējai pasaulei un cilvēkiem.