Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju kokrūpniecībā?
Kopējā aina ir tāda, ka mēs – un es te domāju meža nozari kopumā – esam izvirzījuši trīs jautājumus. Pirmais jautājums – kā mēs varam lietderīgāk izmantot zemi. Otrais – kā mēs varam lietderīgāk izmantot cilvēku laiku. Trešais jautājums ir – ko mēs vēl vairāk varam ražot no koksnes. Ja runā detalizētāk par zemi, mēs gribam palielināt ražību uz vienu hektāru par 25% līdz 2050. gadam. Saistībā ar cilvēku laika izmantošanu gribam divkāršot pievienoto vērtību attiecībā uz to, cik daudz tiek saražots vienā darba laika vienībā. Turklāt mēs arī gribam Latvijā būtiski palielināt koksnes pārstrādi, domājot nevis par lielāku mežizstrādes apjomu, bet par dažādāku pārstrādi un daudzveidīgāku ražojumu klāstu. Latvija atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā – blakus ir Baltkrievija un Krievija, kas jau sen vairs negrib dalīties ar saviem zāģbaļķiem, bet labprāt pārdod Latvijai dēļus un dažādus citus pirmapstrādes produktus. Mums blakus ir arī Skandināvija, t. i., valstis, ar kurām salīdzinot Latvija ir konkurētspējīgāka darbaspēka izmaksu aspektā. Latvijā ir iespējams strādāt ar ievestajiem materiāliem, izmantojot vietējo darbaspēku, un saražot konkurētspējīgu produkciju. Runājot par pievienotās vērtības divkāršošanu, jāteic, ka tas nozīmē vai nu to, ka tiek ražots daudz vērtīgāks produkts, vai arī to, ka tiek patērēts mazāks cilvēkstundu skaits, lai saražotu tos pašus produktus, ko šobrīd ražojam. Respektīvi, ja līdz šim kādu ražošanas procesu veica trīs darbinieki, nākotnē vajadzēs divus darbiniekus, jo būs modernizētas iekārtas. Nebūtu gan jābaidās no darbinieku masveida atlaišanas, jo statistika rāda, ka darbspējīgo iedzīvotāju skaits Latvijā nepalielinās, un iecere 2030. gadā nodarbināt tikpat daudz cilvēku, cik mēs nodarbinām patlaban, patiesībā ir nevis stagnācija, bet pozitīvi virzīts ambiciozs plāns. 2008., 2009. gadā Latvijā bija 1,1 miljons darbspējīgo iedzīvotāju, pašlaik ir aptuveni 900 tūkstoši darbspējīgo iedzīvotāju. Nākotnē, ja neatrisināsim imigrācijas jautājumus, darbaspēka daudzums Latvijā samazināsies, bet mēs negribam, lai samazinātos mūsu nozares jauda un arī kopumā Latvijas tautsaimniecības jauda, un tāpēc ir jādomā, kā nodrošināt pašreizējo ražošanas apjomu ar mazāku skaitu darbinieku.
Vēl viens virziens ir saistīts ar to, ka mēs uzskatām – mūsu nozare un Latvija kopumā nedrīkstētu balstīt savu attīstību uz direktīvām, uz to, ka pateiksim cilvēkiem precīzi, kā viņiem jārīkojas, un tad panāksim pozitīvu attīstību. Tā nebūs. Ļoti bieži cilvēku rīcības radītas nelaimes notiek divu veidu valstīs – tādās valstīs, kurās valda haoss un kurās cilvēki darbojas, gandrīz nepastāvot likumiem un arī kvalitātes standartiem, un tādās valstīs, kurās ir detalizēti punktu pa punktam noteikts tas, kas un kā ir jādara.
Mēs visi – un es te domāju visus cilvēkus – esam slinki, un, ja tiek dotas instrukcijas, kurās punktu pa punktam pateikts, kas un kā jādara, cilvēki atsakās domāt un analizēt situācijas, turklāt tādā sistēmā, pat ja cilvēki saprot, ka nerīkojas īpaši prātīgi, sekojot norādēm, viņi tik un tā seko norādēm, lai izvairītos no problēmām, ko radītu nosacījumu neievērošana.
Tas ir iemesls, kāpēc Latvijā un citās postsovjetiskajās valstīs ir dažādi traģiski gadījumi, kas saistīti ar nosacījumu ievērošanu, nevis analītisku domāšanu. Mēs arī ļoti sāpīgos, emocionāli piesātinātos tiesas procesos par nelaimēm būvniecībā redzam, ka visi atsaucas uz likuma pantiem, un, iespējams, viņiem arī ir taisnība, vērtējot no normatīvo aktu izpildes viedokļa, taču nevar ignorēt to, ka ir notikusi traģēdija. Cilvēkiem nav bijusi iespēja rīkoties tā, kā konkrētajā situācijā būtu bijis vislabāk, jo ir bijis jārīkojas atbilstoši normatīvajos dokumentos ietvertajiem, ļoti detalizētajiem nosacījumiem, un tas, kā tagad redzams, nav novedis pie tā labākā rezultāta.
Kokrūpniecība ir eksportējoša nozare. Kāda ir Apvienotās Karalistes Brexit ietekme uz kokrūpniecību?
Kokrūpniecības galvenais eksporta tirgus ir Eiropa, un ievērojama daļa eksporta nonāk tieši Lielbritānijā. Tuvākajos 11 mēnešos nekas nemainīsies, jo ir noteikts pārejas periods, un pagaidām Brexit ir īstenots de iure, nevis de facto. Ja runājam par to, kas notiks pēc 11 mēnešiem, es neticu, ka Eiropas Savienībai (ES) ar Lielbritāniju izdosies noslēgt tirdzniecības līgumu, un, manuprāt, ir divi scenāriji – vai nu pārejas perioda pagarinājums, vai bezvienošanās risinājums. Pat ja notiks bezvienošanās risinājums, vismaz tuvākajā nākotnē tas būtiski neietekmēs sadarbību ar britiem, jo Lielbritānija ir atkarīga no importa un britiem kokmateriāls ir vajadzīgs.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 10. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Pravietisnejaukais
nu ja
VergsLV