Nākotnē vēja un saules enerģijai subsīdijas nevajadzēs

Kā vērtējat vēja enerģijas lomu Latvijā enerģētikas nozarē?

Vēja enerģijas ražošanas tehnoloģija patlaban piedāvā vislabākos rezultātus, gan no cenas viedokļa, gan arī no vides aizsardzības viedokļa raugoties. Daudzās valstīs vēja enerģijas ražošana pēdējo piecu gadu laikā kļuvusi par dominējošo tehnoloģiju. Daudzviet pasaulē, ja tiek būvēti jauni elektroenerģijas ražošanas risinājumi, priekšroka tiek dota vēja enerģijas ražošanai, jo tas ir ilgtermiņā uzturams, lēts veids. Ogļu stacijas un gāzes stacijas tiek būvētas tikai tad, ja vajag iegūt elektroenerģiju uzreiz lielā apjomā. Savukārt Latvijā vēja enerģijas ražošanu pagaidām neattīsta un tās ražošanai valstiskā mērogā nav atbalsta.

Jāsaprot, ka vēja enerģija nav pašmērķis, bet viens no veidiem, lai sasniegtu noteiktus mērķus. Būtu jābūt tā, ka valstij enerģētikas jomā ir savi konkrēti mērķi. Mēs kā elektroenerģijas ražošanas nozares pārstāvji neredzam, ka Latvijā būtu šādi valstiska mēroga mērķi, turklāt atbildīgajā ministrijā, respektīvi, Ekonomikas ministrijā, ļoti bieži notikusi vadības maiņa. Tas arī traucējis sistemātiskai virzībai uz konkrētiem mērķiem. Risinājums būtu tāds, ja enerģētikas nozares mērķu noteikšana no Ekonomikas ministrijas nonāktu likumdevēja līmenī, proti, Saeimā. Tepat, kaimiņvalstīs, redzami ļoti saprotami valstiska mēroga mērķi enerģētikā. 

Par kuru kaimiņvalsti konkrēti runājat?

Vispirms jārunā par situāciju Lietuvā. Atomelektroenerģijas ražošana Lietuvā šobrīd ir apstājusies, taču Lietuvas mērķis ir attīstīt vietējās elektroenerģijas ražošanas jaudas, turklāt izdarīt to patērētājam maksimāli draudzīgā veidā. Lietuvā pēdējos trīs gados vēja enerģija attīstījusies ļoti intensīvi, un ir arī konkrēti vēja enerģijas ražošanas mērķi turpmākajiem pieciem gadiem. Ja ir skaidri mērķi, tiek arī atrasti instrumenti, kā šos mērķus sasniegt. Latvijā mērķu trūkst. Atbalsta trūkums – tas jau ir nākamais faktors, bet visa pamatā ir skaidru mērķu definēšana vai nedefinēšana. 

Vērojot kopējās tendences daudzās Eiropas valstīs, redzams, ka ikviena valsts cenšas saražot vismaz tik daudz elektroenerģijas, cik patērē, lai nebūtu atkarīga no citu valstu labvēlības vai arī no tehniskajiem starpsavienojumiem. Vēl viens būtisks aspekts ir tāds, ka elektroenerģija pašu valstī jāražo pēc iespējas lētāk, jo patērētāji – gan mājsaimniecības, gan rūpnieciskie ražotāji – nevēlas un nevēlēsies maksāt par vietējo elektroenerģiju augstu cenu. 

Ko tieši Lietuva paveikusi, bet Latvija nav izdarījusi vēja enerģijas attīstībai?  

Lietuva ir skaidri un saprotami definējusi, ka vēlas būt enerģētiski neatkarīga valsts. Tas ir skaidrs gan Lietuvas iedzīvotājiem, gan enerģētikas un citu nozaru uzņēmējiem, gan arī politiķiem un valsts ierēdņiem. Lietuva, salīdzinot ar Latviju, nav bagātāka valsts, arī Lietuva meklē risinājumus, kā elektroenerģiju saražot pēc iespējas lētāk. Lietuvā ir izveidota sistēma, kurā elektroenerģijas nozares komersanti, savstarpēji konkurējot, dzen lejup elektroenerģijas cenu, un rezultātā ieguvējs ir patērētājs. Lietuvā atbalsts vēja stacijām tiek sniegts desmit gadus, pēc desmit darbības gadiem valsts atbalsta vairs nav, bet vēja enerģijas ražošana turpinās, līdzīgi kā turpina darboties Daugavas hidroelektrostacijas (HES) Latvijā. Degvielas komponente – kā ogles vai gāze – nav jāpērk, vienkārši ražošanas iekārtas jāuztur darba kārtībā. Izmaksas vēja enerģijai ir 1–1,5 centi uz kilovatstundu. Sanāk lētāk nekā Skandināvijas elektroenerģija, par kuru ir viedoklis, ka tā ir ļoti lēta, taču no Skandināvijas mēs elektroenerģiju pērkam pa 3,5 centiem. Valstīs, kurās tiek attīstīta vēja enerģijas ražošana, elektroenerģijas cenas krīt. 

Kāda ir situācija otrā Baltijas kaimiņvalstī Igaunijā?

Igaunijā, līdzīgi kā Lietuvā, valsts ir definējusi elektroenerģijas ražošanas mērķus. Igaunija, pragmatiski vērtējot situāciju, atzinusi, ka vēja parki ļauj saražot lētu elektroenerģiju. Ir definēts konkrēts valsts atbalsta apjoms, par kuru, savstarpēji konkurējot, cīnās paši vēja enerģijas sektora komersanti. Igaunijā atšķirībā no Latvijas ir mazāk attīstīts biogāzes segments un ir arī mazāk nelielo HES. Toties Igaunijā ir vēja enerģijas ražošana un lielās biomasas stacijas, kuras nodrošina siltuma un arī elektroenerģijas ražošanu, izmantojot koksni. Gan vēja enerģija, gan biomasa ir relatīvi lētas tehnoloģijas, tāpēc Igaunijā obligātā iepirkuma komponente (OIK) ir zem diviem centiem uz kilovatstundu. Latvijā vīzijas trūkums novedis pie tā, ka ražošanas atļaujas piešķirtas ļoti dažādām tehnoloģijām, to vidū arī ļoti dārgām tehnoloģijām, un tas paaugstina OIK. Rezumējot jāteic, ka Igaunijā, tāpat kā Lietuvā, – atšķirībā no Latvijas – valsts spējusi pragmatiski definēt prioritātes enerģētikas jomā, izvēlēties pareizās tehnoloģijas un šīs tehnoloģijas atbalstīt, un patērētāji šo atbalstu neizjūt kā pārāk smagu slogu.

Igaunijā elektroenerģijas ražošanā nozīmīga loma ir degslānekļa izmantošanai. Tā taču ir?

Jā, tā ir, turklāt, ja mēs raugāmies uz Baltijas elektroenerģijas tirgu kā uz vienotu veselumu, jāteic, ka Narvas termoelektrostacija nodrošina divas trešdaļas no kopējā Baltijas tirgū saražotā apjoma. Problēma ir tā, ka ražošana Narvas termoelektrostacijā nav īpaši tīra, vērtējot no oglekļa dioksīda faktora viedokļa, un neoficiāli ir pat dzirdēts, ka 2022. gadā šī termoelektrostacija tiks slēgta. Ja tā notiks, Baltijā iestāsies elektroenerģijas deficīts. To saprotot, Narvas termoelektrostacijas īpašnieks – uzņēmums Eesti Energia, kas Igaunijas elektroenerģijas tirgū ir līdzīgs spēlētājs kā Latvenergo Latvijā, – investē vēja enerģijas ražošanā. Uzņēmums Eesti Energia saprot, ka vēja enerģija varētu būt tas veids, ar ko aizstāt Narvas termoelektrostacijas saražotās elektroenerģijas jaudas, ja Narvas termoelektrostacija tiešām 2022. gadā tiks slēgta. Vēja enerģijas ieguve vērtējama ne vien kā lēta, bet arī tīra ražošana, vērtējot oglekļa dioksīda klātesamības aspektā.

Jāņem arī vērā, ja Narvas termoelektrostacija tiks slēgta, tas ietekmēs situāciju ne tikai Igaunijas elektroenerģijas tirgū, bet visas Baltijas elektroenerģijas tirgū. Tātad arī Latvijā. Var pieaugt elektroenerģijas cena visā Baltijā, jo Narvas termoelektrostacija ražo lētu elektroenerģiju. Tāpēc, jo vairāk Baltijā būs tādu tehnoloģiju kā, piemēram, vēja parki, kas ražo lētu elektroenerģiju, jo zemāka būs elektroenerģijas cena Baltijā. 

Dienā esam rakstījuši, ka daudzas valstis attīsta saules enerģijas ražošanu. Latvijā varbūt perspektīvas nav lielas – klimata dēļ, bet Dienvideiropā, piemēram, Portugālē, saules enerģijas ražošana ir ļoti pamanāma.

Jā, saules enerģijai arī ir izaugsmes perspektīvas, bet pagaidām saules enerģijas ražošanas risinājumi ir dārgāki nekā vēja enerģijas ražošanas risinājumi. Patlaban, investējot vienādu naudas summu vēja enerģijas un saules enerģijas ražošanā, lielāka atdeve ir vēja enerģijas segmentā. Vienkārši sakot, pagaidām ražot saules enerģiju ir dārgāk nekā vēja enerģiju.

Ko vajadzētu darīt Latvijai, lai attīstītu vēja enerģijas ražošanu? Kritizēt jau ir viegli, bet kādi ir piedāvājumi no pašas enerģētikas nozares?

No pagātnes nāk redzējums, ka vēja elektrostacijas ir kaut kas ļoti dārgs un Latvijai nevajadzīgs. Šāds redzējums nevar tikt pārcelts uz nākotnes atbalsta mehānismiem vai vīzijām. Vēja enerģijai nav jārada problēmas tautsaimniecībai, sadārdzinot elektroenerģiju, tieši pretēji – jānodrošina zemāka elektrības cena gan liela apjoma elektroenerģijas patērētājiem, gan mājsaimniecībām. Uzņēmējiem, kuri plāno pievērsties vēja enerģijas ražošanai, jāsaprot, ka dāsnā atbalsta laiks beidzies. Līdz ar to ražošanai jānotiek augstā profesionālā līmenī, un šajā nozarē jāstrādā lietpratējiem, jo tikai lietpratējiem var būt konkurētspējīgs piedāvājums. Vēja enerģija nav tas bizness, kuram var pievērsties jebkurš uzņēmējs, teiksim, mazumtirgotājs bez pieredzes enerģētikā, un ātri nopelnīt lielu naudu.   

Vēl būtiski ir tas, lai mainītos sabiedrības izpratne par atjaunojamiem energoresursiem. Svarīgi, lai sabiedrība saprastu, ka atjaunojamo energoresursu ražošana nav pašmērķis, kas pamatojas centienos saņemt subsīdijas, pretī nedot nekādu labumu un parazitēt uz kādas patērētāju grupas rēķina. Tā tas nav. Atjaunojamās enerģijas ražošanas attīstība ir starptautiska mēroga tendence, un mēs Latvijā nevaram no šīs tendences izvairīties. Sacīt, ka mums  nevajag attīstīt atjaunojamās enerģijas ražošanu, būtu tāpat kā sacīt – mēs atsakāmies lietot viedtālruņus un paliekam pie analogajiem tālruņiem ar griežamajām ciparnīcām. 

Jāsaprot, ka laiki mainās un ka tādi elektroenerģijas ražošanas risinājumi kā ogļu stacijas un gāzes stacijas pieder pie iepriekšējās elektroenerģijas ražošanas paaudzes, bet šodienas elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijas ir vēja un saules enerģija. Ja mēs Latvijā neattīstīsim mūsdienīgus elektroenerģijas ražošanas risinājumus, tad turpināsim importēt elektroenerģiju, turklāt importēsim ne tikai Skandināvijas elektroenerģiju, bet arī Lietuvā un Igaunijā ražoto elektroenerģiju, jo mūsu kaimiņvalstīs tādi lēti elektroenerģijas ražošanas risinājumi kā vēja, saules un biomasas izmantošana būs attīstīti, savukārt Latvija būs kļuvusi par mūžīgo elektroenerģijas importētājvalsti. Jājautā, vai tiešām vēlamies, lai Latvija būtu to valstu vidū, kas paļaujas, ka vienmēr kāda cita valsts saražos elektroenerģiju, kas mums nepieciešama.

Jautājums gan ir ne tikai par to, vai Latvijā iespējams saražot elektroenerģiju tik lielā apjomā, lai nevajadzētu importēt, bet arī par to, vai visu nepieciešamo elektroenerģiju iespējams saražot lētāk, nekā izmaksā elektroenerģija, ko var importēt no Skandināvijas?

Varam saražot lētāk! Latvijai paveicies, jo mūsu valstī ir lielās Daugavas HES, kas ražo elektroenerģiju, kuras izmaksas ir zemākas par Nord Pool biržas cenu, turklāt lielās HES saražo aptuveni 40% no elektroenerģijas, kas tiek patērēta Latvijas tirgū. Arī vēja stacijas spēj nodrošināt to pašu ražošanas izmaksu līmeni, ko lielās HES un kas ir zem Nord Pool biržas cenas. 

Kāds būtu optimālais vēja staciju skaits un jaudas Latvijā?

Lai sabiedrībai vēja enerģija nekļūtu par apgrūtinājumu, vēja staciju attīstībai jānotiek nevis kampaņveidīgi, bet plānveidīgi un pakāpeniski. Uzņēmuma Augstsprieguma tīkls aplēses rāda, ka tā dēvētajā Kurzemes lokā gar Kurzemes jūras piekrasti iespējama vēja enerģijas ražošana ar iekārtu jaudu viens tūkstotis megavatu, kas atbilst trim teravatstundām, savukārt trīs teravatstundas ir aptuveni tas pats elektroenerģijas apjoms, ko saražo trīs lielās Daugavas HES. Attīstot vēja enerģijas ražošanu Kurzemē, Latvijai būtu ne vairs tikai viens lētas elektroenerģijas ražošanas bloks – lielās HES –, bet divi, jo otrais bloks būtu vēja enerģija. Citas elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijas tiešām nespēj nodrošināt elektroenerģiju, kas ir lētāka nekā Skandināvijas elektroenerģija. 

Teicāt, ka vēja enerģija ir bizness nozares profesionāļiem. Kā vērtējat Latvenergo perspektīvas darboties vēja enerģijas ražošanā?

Manuprāt, jautājums ir, nevis vai Latvenergo sāks investēt vēja enerģijas ražošanā, bet kad tas notiks. Te var vilkt paralēles ar to, kas noticis Vācijā. Tur darbojas daži lielie enerģētikas nozares spēlētāji, kuriem bija iepriekšējās paaudzes elektroenerģijas ražotājas – gāzes stacijas, ogļu stacijas, atomelektrostacijas – un kuri centās turēties pie šiem ierastajiem elektroenerģijas ražošanas risinājumiem. Šie daži lielie enerģētikas nozares spēlētāji iebilda pret vēja un saules enerģijas izmantošanu un kultivēja uzskatu, ka atjaunojamie energoresursi ir dārgi un nevajadzīgi. Taču laika gaitā viena no Vācijas lielajām elektroenerģijas ražošanas organizācijām sāka aktīvi darboties atjaunojamo energoresursu segmentā. Tagad šīs organizācijas vērtība ir pieaugusi, un tā tirgū piedāvā elektroenerģiju par konkurētspējīgu cenu. Savukārt tiem enerģētikas nozares spēlētājiem, kas spītīgi turējās tikai pie iepriekšējās paaudzes elektroenerģijas risinājumiem, tirgus vērtība mazinājās, turklāt saruka arī ražošanas apjomi. Šie enerģētikas tirgus dalībnieki bija spiesti atzīt, ka nepievērsties vēja un saules enerģijai bija kļūda un ka tagad nepieciešams ielēkt jau aizejošā vilcienā. Arī Baltijā lielie elektroenerģijas uzņēmumi saprot, ka nepieciešams attīstīt vēja enerģijas ražošanu.

Kāda praktiski ir vēja staciju ietekme uz vidi?

Mēs baidāmies no tā, ko nepazīstam. Mēs baidāmies tad, ja mums nav pietiekami daudz konkrētas informācijas, jo tad dzīvojam pieņēmumos un varam savā prātā uzburt visdažādāko draudu ainas, kas neatbilst realitātei.

Runājot par vēja enerģijas ražošanas ietekmi, to var sadalīt vairākos blokos. Pirmais bloks ir ietekme uz dabu – uz putniem un sikspārņiem. Te jāteic, ka vēja stacijām neliela ietekme uz dabu ir, bet tā nav milzīga, jo tad, ja ietekme būtu ļoti nopietna, daudzas valstis nebūvētu vēja stacijas lielā skaitā. Vēja staciju ietekmi mēra profesionāļi, un tiek pētīts, kurā teritorijā būtu lielāka ietekme uz putniem un sikspārņiem, kurā teritorijā ietekme būtu mazāka. Vēja staciju būvēšanai tiek izvēlēta vieta, kurā to ietekme uz dabu būs niecīga vai arī šādas ietekmes nebūs nemaz. Rezumējot jāteic, ka vēja stacijām negatīvas ietekmes uz putniem un sikspārņiem un uz dabu kopumā gandrīz nav, ja vien pārdomāti tiek izvēlēta vēja stacijas būvēšanas vieta. 

Otrais bloks ir vēja staciju ietekme uz cilvēkiem – tuvumā esošo apdzīvoto vietu iemītniekiem –, un te jāteic – viens risks pastāv, bet tas ir novēršams. Šis risks ir tāds – ja turbīna ir uzbūvēta tuvu pie dzīvojamās mājas, tās iemītniekiem, skatoties pa logu, saulei spīdot un turbīnai griežoties, var rasties neliela ņirboņas izjūta. Taču turbīnu nedrīkst būvēt mājai tuvāk par 500 metriem, turklāt patlaban visas turbīnas jau ir datorizētas un var ieprogrammēt, ka turbīna nestrādā tajā dienas brīdī, kad saules spīdēšana aiz turbīnas var radīt ņirboņu. Arī skaņas intensitāte tiek mērīta. 
Jāteic, labā ziņa Latvijai ir tā, ka, ņemot vērā faktu – patlaban mūsu valstī vēl ir maz vēja staciju –, brīdī, kad to skaits augs – un augs tas neizbēgami –, jau ienāks ļoti modernas jaunās paaudzes vēja staciju tehnoloģijas. 

Cik būtisks ir laikapstākļu aspekts, respektīvi, vai var notikt tā, ka vēja stacija tiek uzbūvēta vietā, kur, vienkārši sakot, nav pietiekami spēcīgs vēja, lai tā strādātu ar vēlamo intensitāti?

Jāpieņem, ka ikviens cilvēks lēmumus pieņem racionāli un it īpaši racionāli apsver lēmumus, kas saistīti ar naudas investēšanu. Ikvienas vēja turbīnas iegāde prasa ievērojamus finanšu resursus, viena vienība vēja stacijā prasa investīcijas vairāku miljonu eiro apjomā, līdz ar to maz ticams, ka racionāls investors novietos turbīnu tur, kur pagadās. Racionāli rīkojoties, pirms vēja stacijas būvēšanas būs veikti detalizēti vēja mērījumi, un vietās, kur nav vēja, turbīnas netiks liktas. Te jāteic, ka tādu teritoriju, kurās vispār nav vēja, ir ļoti maz. Vējš pūš gandrīz visur, jautājums ir tikai par vēja intensitāti.

Varam teikt, ka, vēja stacijām kļūstot modernākām, pietiek ar mazāk spēcīgu vēju?

Jā, tas gan. Jaunās paaudzes turbīnām ir augstāki masti nekā iepriekšējās paaudzes turbīnām – senāk masta augstums bija 50–80 metru, patlaban – 130–150 metru. Tas ļauj efektīvāk izmantot vēja enerģiju. 

Kā īsti ir ar vēja stacijās ieguldītās naudas atdevi?

Iespējams, nākotnē tehnoloģijas būs tik attīstītas, ka jau kopš pirmās vēja staciju darbības dienas tajās veiktās investīcijas kļūs rentablas, bet patlaban tādu elektroenerģijas ražošanas tehnoloģiju, kurās ieguldītajām investīcijām būtu atdeve jau kopš pirmās darbības dienas, praktiski nav, un subsīdijas ir vajadzīgas ikvienai tehnoloģijai. Arī lielajās Daugavas HES savulaik ir veiktas investīcijas. Nākotnē vēja un saules enerģijai subsīdijas nebūs nepieciešamas, taču tas nenotiks tuvākajos piecos, desmit gados, bet gan tālākā nākotnē. 

Sacījāt, ka atjaunojamās enerģijas nozarei ir apēnota reputācija. Kā reputāciju uzlabot? 

Sabiedrībai jāsaņem vairāk informācijas, jo Latvijas sabiedrībai ir ļoti raksturīgi baidīties un uztvert negatīvi to, ko sabiedrība nepazīst. Jo mēs vairāk zināsim par atjaunojamās enerģijas nozari, jo arī pozitīvāka kļūs attieksme pret šo nozari. Protams, jāsaprot arī, ka attieksmes maiņa nevar notikt īsā laikā. 
 
Varbūt arī pašai atjaunojamās enerģijas nozarei jāveic, kā, uzņēmēju vidē populāri teikt, nozares pašattīrīšanās?

Savā ziņā – jā. Nozarē ir problēmas, kas saistītas ar to, ka atjaunojamās enerģijas biznesā darbojas arī tādi spēlētāji, kurus neinteresē ilgtermiņa risinājumi, bet interesē tikai pēc iespējas ātrāka un lielāka peļņa. Ir arī problēmas, kas saistītas ar to, ka nozare ir ļoti sadrumstalota. Jāsaka, protams, tikai tad, kad Latvijas sabiedrība redzēs, ka atjaunojamās enerģijas ražošana ir caurskatāms un abpusēji izdevīgs process, atjaunojamās enerģijas ražošanai mūsu valstī būs stabilas izaugsmes perspektīvas.