Jādomā par vēsturisko un par jauno infrastruktūru

Kādas ir Rīgas ūdens (RŪ) aktualitātes saistībā ar Stratēģiskās attīstības plānu 2012–2025?

Pirmais būtiskais solis ir uzlabot tehnisko infrastruktūru un nodrošināt ūdenssaimniecības pakalpojumu kvalitāti. Tas ir ļoti liels izaicinājums, jo esam uzņēmums ar vēsturiski veidotu infrastruktūru, kurai ir liela nolietojuma pakāpe. Situācija prasa gan aktīvu rīcību, gan lielus finanšu resursus, gan tehnisko kapacitāti.

Līdz ar to esam noteikuši zemāka līmeņa prioritātes konkrētam laika periodam. Ja runājam tieši par 2017. un 2018. gadu, tad mums ir pamata prioritātes attiecībā uz ūdensapgādes sistēmu, un te jāuzsver tīkla sakārtošanas programma. Visi Rīgas pilsētas iedzīvotāji droši vien gan pozitīvi, gan negatīvi novērtēja to, ka šajā gadā notika ļoti plaša Rīgas centra teritorijas ūdens komunikāciju atjaunošana. Šajā gadā tiešām ir izdarīts ļoti daudz. Mēs esam atjaunojuši rekordlielu ūdensvada tīklu apjomu – vairāk nekā astoņus kilometrus, tas ir vairāk nekā parasti. Nākamais izaicinājums ir apvienot to, kas nepieciešams vēsturisko komunikāciju uzturēšanai, ar to, kas vajadzīgs jaunām teritorijām, jauniem klientiem.

Ja mēs skatāmies uz RŪ vēsturi pēdējo desmit gadu un vēl ilgākā laikā, tad redzam, ka bijuši tādi posmi, kad prioritāte bijusi jaunu komunikāciju izbūve. Tad, kad šie projekti beidzas, un tie visi bijuši saistīti ar Eiropas Savienības (ES) finansējuma piesaisti, RŪ pievēršas vēsturisko komunikāciju atjaunošanai. Paiet laiks, un atkal rodas iespēja iegūt ES fondus, un RŪ atkal pievēršas to apguvei.

Mūsu darbs šogad vērsts galvenokārt uz mūsu klientiem, kuri ir RŪ klienti gadus 50 un vairāk, esam centušies uzlabot viņiem sniegto pakalpojumu kvalitāti, savukārt 2018. gadā būtiska prioritāte būs jaunu pieslēgumu būvniecība, kas saistīta ar ES finansējuma piešķiršanu RŪ. 

Ko tas praktiski dos iedzīvotājiem?

Plānots realizēt trīs projektus, un tie saistīti ar jaunu komunikāciju izbūvi Berģu rajonā, Imantas ziemeļrietumu daļā un Beberbeķu teritorijā. Turklāt esam saņēmuši vēstuli no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ar ierosinājumu iesniegt vēl citus projektus ES Kohēzijas fonda finansējuma saņemšanai. Tie, protams, nav tādi finanšu līdzekļi, kas ir garantēti, bet iespēja pieteikt jaunus projektus mums ir dota. Vecāķu, Vecmīlgrāvja pusē Rīgas pilsētā ir teritorija, kurā ūdens apgādes un kanalizācijas komunikācijas pieder privātai kompānijai. Tai ir ļoti slikts finansiālais stāvoklis, un līdz ar to pastāv risks saistībā ar pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanu. Ir doma kopā ar Rīgas domi sagatavot projektu, kas attiecas uz minēto teritoriju, un arī iesniegt VARAM.

Kā izvēlaties teritorijas, kurās piesaistīt RŪ jaunus klientus, veidot jaunus pieslēgumus? Pēc iedzīvotāju blīvuma vai pēc citiem kritērijiem? 

Galvenais kritērijs ir, vai šī teritorija ietilpst Rīgas pilsētas aglomerācijā. Tas, ka apdzīvotības blīvums ir liels, arī ir būtisks kritērijs. Tiek vērtētas apkaimes, kurās iedzīvotāju skaits ir virs 2000 cilvēkiem.

Nākamais kritērijs, uz ko skatāmies, ir investīciju efektivitāte, proti, mēs vērtējam tos projektus, kuros investīcijas uz vienu iedzīvotāju ir viszemākās un ieguvums uz vienu iedzīvotāju ir vislielākais. 
Ja būs pieejami ES līdzekļi, pievērsīsimies tiem Rīgas pilsētas rajoniem, kuros kopumā vēsturiski ir komunikācijas, bet kuros palikušas nelielas teritorijas bez komunikācijām. Te gan jāpiebilst, ka nereti pašu ēku komunikācijas ir tādā tehniskajā stāvoklī, ka vispār nav realizējama savienošana ar centralizētu ūdensapgādes sistēmu.

Vajadzīga ēkas īpašnieka un ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēja sadarbība?

Jā. Te jāpiebilst, ka nesen tika pieņemts Rīgas domes lēmums par līdzfinansējuma piešķiršanu ES Kohēzijas ceturtās kārtas ietvaros izbūvēto komunikāciju finansēšanai. ES finansējums tiek piešķirts tikai un vienīgi centralizēto komunikāciju izbūvei. Savukārt atzaru un pievadu izbūve ir konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieku kompetences jautājums. Ņemot vērā, kā daudzas teritorijas vēsturiski veidojušās, redzams – tajās ir investēts kādu lokālo ūdensapgādes sistēmu izveidē. Jaunu investīciju apjoms saskaņā ar mūsu aplēsēm nav mazs, bet ir mērāms tūkstošos eiro un precīzā summa atkarīga no nekustamo īpašumu konkrētas atrašanās vietas. Protams, ļoti daudziem cilvēkiem vienkārši šādu līdzekļu nav.

Mēs arī vērtējām starptautisko praksi un pieredzi par to, kā nodrošināt efektivitāti, jo ieguldījums komunikācijās, kuras neviens nelieto, ir nevis veiksmīga investīcija, bet tieši pretēji – rada papildu izmaksas. RŪ finansiālais stāvoklis ir labs, mēs strādājam efektīvi un varējām nodrošināt to, ka veicām dividenžu maksājumus Rīgas domei, domājot par līdzekļu avotu šo pieslēgumu izbūvē. Var domāt, kāpēc tas tika risināts, izmantojot šādu finansēšanas modeli?

Taču jāsaprot, ka RŪ ir sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs un savus ienākumus tieši novirzīt privātpersonām pieslēgumu izbūvei nevar.

Savukārt ir tikai normāli, ka jebkurš īpašnieks par saviem ieguldījumiem saistībā ar aktīviem, kas ir konkrētajā uzņēmumā, saņem dividenžu daļu. Līdz ar to mēs izvēlējāmies minēto scenāriju, un esam šim mērķim līdz 2020. gadam rezervējuši trīs miljonus eiro. Pēc mūsu aplēsēm, tas ir pietiekami.

Pēc jūsu teiktā sanāk, cilvēkam, kurš dzīvo Rīgā mājā, kurā nav centralizētās ūdensapgādes, jāinteresējas RŪ par to, vai un kā iespējams saņemt finansiālu atbalstu ūdensapgādes ierīkošanai?

Vispirms vērts detalizēti izpētīt informāciju mūsu mājaslapā. Tomēr es uzreiz gribu uzsvērt, ka minētā programma vērsta tikai un vienīgi uz ES Kohēzijas IV kārtu. Tie ir konkrēti projekti –  Mārupē izbūvētie tīkli, Katlakalnā izbūvētie tīkli, Bolderājā izbūvētie tīkli, respektīvi, runa ir par konkrētām teritorijām.

Ja mēs spēsim iniciēt tik daudz finanšu resursu, lai šo programmu turpinātu, tad domāsim arī par citām teritorijām. Iedzīvotājam, kuru šis projekts interesē, noteikti vajag vispirms apzināt, vai konkrētais nekustamais īpašums atrodas tajās teritorijās, uz ko projekts attiecas, un noskaidrot citus kritērijus.

Galvenais kritērijs ir nekustamā īpašuma atrašanās atbilstošajā teritorijā?

Jā, tieši tā. Vēl jāpiebilst, ka uz līdzfinansējumu var pretendēt konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieks vai valdītājs, bet nevar pretendēt nomnieki. Jāuzsver arī, ka pretendēt var tikai fiziskās personas. 

Vienkārši sakot, projekts vērsts uz privātmājām, kas pieder konkrētai fiziskajai personai?

Projekts vērsts precīzi uz ES rezultatīvo rādītāju sasniegšanu, galvenokārt uz privātmājām, turklāt tām, kurās parasti jau ir investēts kādu lokālo sistēmu izbūvē. Man ir jautāts, kāpēc netiek runāts par jaunbūvēm, taču būtība ir tāda – ja mēs būvējam jaunu ēku, mums nav bijušas neefektīvas iepriekšējās investīcijas lokālu sistēmu izveidē, līdz ar to pamata saņemt jebkādu kompensāciju it kā nav.

Kā ES projektu noteiktie virzieni saskan ar paša RŪ prioritātēm?

Mēs labprāt ar ES projektiem strādātu arī citos virzienos, diemžēl šobrīd tas nav iespējams, tāpēc ka darbības programma, kas nosaka ES fondu apguvi, kā prioritāti definējusi jaunu klientu piesaisti jeb tā saucamo Pieslēgumu programmu. Mans subjektīvais viedoklis ir, ka tas ir diezgan nepārdomāti. Es uzskatu, ka vajadzēja mainīt prioritātes.

Tieši kā mainīt?

Lielajās pilsētās kā prioritāti vajadzētu definēt vēsturisko komunikāciju atjaunošanu. Mēs esam izteikuši šāda veida priekšlikumus, diemžēl neesam saņēmuši atbalstu tam, lai izcīnītu šādu ES finansējuma piešķiršanu virzienu. Bieži tiek minēts arguments, ka tam nav ekonomiskā pamatojuma. Es gan uzskatu, ka ekonomisko pamatojumu varētu pierādīt. Vidējais komunikāciju vecums Rīgā ir virs 50 gadiem. Mēs saprotam, ka atjaunotā neatkarīgā valsts pastāv īsāku laiku. Tā finanšu aktīvu vērtība, kas tika uzkrāta līdz Latvijas neatkarības atgūšanai, bija padomju naudas vērtībās, kurai ekvivalentas vērtības šobrīd vienkārši nav, un var teikt – tā ir pazudusi pēc būtības. Kas tad nodrošina atjaunošanu? Nākotnes investīcijas un caur nolietojumu pakalpojumu cenā iekļautā vērtība. Es esmu vērtējusi, kāda bijusi RŪ stratēģija desmit gados – vērsta uz jauniem klientiem vai uz esošajiem klientiem. Savā ziņā bija ļoti skumji par to, ka mēs investējam ļoti daudz, orientējoties uz ļoti šauru personu loku – jaunajiem klientiem. 

Te ir konceptuāls jautājums, vai svarīgāka ir situācija 200–300 tūkstošiem Rīgas centra iedzīvotāju vai daudz mazākam skaitam cilvēku citā teritorijā. Man šķiet, ka prioritātes ir nelīdzsvarotas.

Taču tās ir ES līmenī noteiktas prioritātes?

Jā, tās ir ES līmenī noteiktas prioritātes un ES prasības. Manuprāt, ja Latvijas pārstāvji cīnītos, tad varbūt būtu izmaiņas. Iespējams, nākotnē būs citi ES finansējuma plānošanas projekti, un tad šīs prioritātes mainīsies.

Nākamie ES plānošanas projekti varētu būt gaidāmi pēc 2020. gada?

Jā, pēc 2020. gada. 

Vai tiek plānota RŪ tarifu maiņa?

Mums ir sociāli atbildīgi tarifi. Ja nerunājam par ES projektiem, jāteic, kopējais investīciju apjoms, ko mēs varam akumulēt caur RŪ tarifiem, ir 25 miljoni eiro. Ņemot vērā, ka RŪ ir vairāk nekā 1400 kilometru ūdensvadu un vairāk par 1100 kilometriem kanalizācijas tīklu, kuru vidējais kalpošanas ilgums ir 60–70 gadu, tad visu, kas nolietojas, atjaunot nav vienkārši. Līdz ar to perspektīvā varbūt būs jāmaina mūsu sociāli atbildīgā tarifu politika un intensīvāk jāvirzās uz tarifu paaugstināšanu. 

RŪ tarifus apstiprina Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija. Tā taču ir?

Jā, mēs esam vienīgais uzņēmums, kas nodrošina šāda tipa pakalpojumus Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā, un Regulators ļoti detalizēti vērtē izmaksas, izmaksu efektivitāti un citus kritērijus. 

Pieļaujat, ka diskusiju par tarifiem ar Regulatoru jūs varētu sāk?

Jā, ir ekonomiskais pamatojums, lai diskusiju sāktu. Mēs arī uzskatām, ka vispirms vajag paaugstināt pakalpojumu kvalitāti un pēc tam palielināt tarifu, nevis vispirms paaugstināt tarifu, tā iegūstot līdzekļus kvalitātes paaugstināšanai, un tad līdzekļus investēt kvalitātes kāpumā. 

Cik nopietna problēma RŪ ir parādi par sniegtajiem pakalpojumiem? Saistībā ar citiem komunālajiem pakalpojumiem dzirdēts – tiem cilvēkiem, kuri godīgi maksā, liek maksāt vairāk, bet citi vispār izvairās no maksāšanas.

Parādi bija ļoti nopietna problēma ap 2010., 2011. gadu. Tad bija ekonomiskās krīzes laiks, turklāt mēs mainījām savu politiku saistībā ar to, kādā veidā monitorējam debitorus, kādā veidā nodrošinām rezultātu. 2014. gadā bija grūti no publicitātes viedokļa. Mēs strikti sākām definēt to, ka arī ūdens atslēgšana ir likumīgs instruments, lai iekasētu tos līdzekļus, kas RŪ par sniegtajiem pakalpojumiem pienākas. Bija ļoti sarežģīti, bet izdevās radīt sabiedrībā pārliecību, ka RŪ tāpat kā Rīgas siltums un citi līdzīga rakstura uzņēmumi ir jāciena. Patlaban situācija uzlabojusies, un šaubīgo debitoru skaits ir procentuāli mazs. Ja salīdzina datus par situāciju 2010. gada beigās un 2017. gada 1. oktobrī, tad redzam, ka mūsu debitoru parādu summa samazinājusies par 30%, turklāt šī perioda laikā noticis tarifu paaugstinājums par 30%. Mēs arī esam panākuši to, ka parādi mums RŪ neveidojas ilgstoši, jo

ir ļoti būtiski strādāt ar parādiem tad, kad parādi rodas, nevis tad, kad parādi krājušies ilgā laikā un sasnieguši lielu summu.

Ja parāds krājies, teiksim, trīs gadus, tad jārēķinās ar lielām grūtībām, savukārt parāda piedziņa par pēdējiem trim mēnešiem nav tik liela problēma. Mums ir sava sistēma, kādā strādājam, piemēram, ir tāda opcija kā brīdinājums par ūdens atslēgšanu. Tad, kad brīdinām par atslēgšanu, 60–70% gadījumu  problēma atrisinās. Ir gan arī tādi gadījumi, kad ūdens apgāde tiešām tiek pārtraukta. Jāteic, tagad izveidojusies arī stabila tiesu prakse, kādā veidā mēs parādus piedzenam. Protams, taisnīgums ir svarīgs, nedrīkst būt tā, ka ir Rīgas iedzīvotāji, kuri par ūdeni godīgi maksā, bet citi ūdeni lieto, taču no maksāšanas vispār izvairās.

Siltumapgādes jomas pārstāvji savulaik aktualizēja problēmu, ka reizēm parādus rada nevis dzīvokļu īpašnieki, bet gan apsaimniekotāji, kuri naudu no dzīvokļu īpašniekiem saņem, bet nesamaksā pakalpojumu sniedzējiem – par apkuri, par ūdeni.

Pamatā parādi tiešām rodas apsaimniekotāju dēļ – dzīvokļa īpašnieks apgalvo, ka maksājumus veicis, bet RŪ no apsaimniekotāja naudu nesaņem. Mēs vispirms vēršamies pie pārvaldnieka, pēc tam pie dzīvokļu īpašniekiem. Mēs arī daudz esam skaidrojuši un skaidrojam klientiem, ka nama apsaimniekotāju jeb nama pārvaldnieku izvēlējies nevis RŪ, bet gan konkrēts dzīvokļu īpašnieku kopums, un tiem, kas nama apsaimniekotāju pilnvarojuši, arī jāuzņemas atbildība par to, ko paši pilnvarojuši, un pašiem jāseko apsaimniekotāja finansiālajām darbībām. Ir vērojams, ka pēdējā laikā dzīvokļu īpašnieku izpratne par to, kādu informāciju viņi var prasīt un ko vispār viņi var prasīt no apsaimniekotāja, būtiski augusi. 

Parādnieku vidū ir arī uzņēmumi, piemēram, ražotnes?
Jā, ir gan. Ja nav citu variantu, mēs brīdinām par ūdens atslēgšanu, kas parasti ir ļoti iedarbīgs instruments situācijas risināšanai, un faktisko atslēgšanas gadījumu ir ļoti maz.

Cik nopietna problēma ir nelegālie pieslēgumi?

Tā ir liela problēma. 2014.–2015. gadā apsekojām Mežaparka teritoriju, kurā bija izbūvētas komunikācijas ES Kohēzijas projekta ietvaros, un no 217 objektiem 50 gadījumos tika konstatēti nelegālie pieslēgumi, 2016.–2017. gadā apsekojām Mārupes teritoriju, un no 547 objektiem tika konstatēti 92 nelegālie pieslēgumi. Neminēšu, vēl kuras teritorijas plānojam apsekot, bet plāni apsekošanu turpināt ir. Mūsu stratēģija senāk bija sodīt ar lielām uzrēķinu summām, tagad gandrīz vairs nepiemērojam milzīgas soda naudas, bet gan mudinām pieslēgumu juridiski korekti sakārtot. Manuprāt, jādomā par to, kā vienkāršot neliela mēroga komunikācijas izbūves, ja tā tiek veikta konkrētas fiziskās personas īpašumā, dokumentālo aspektu.