Uzmanības degpunktā nedēļas nogalē būs Sigulda, kur otro reizi norisināsies Pasaules kausa posma sacensības bobslejā un skeletonā, bet pirmo reizi sadalīs Eiropas čempionāta medaļu komplektus. Bobslejā Latvijas galvenā cerība būs Oskara Ķibermaņa pilotētā divnieku ekipāža ar stūmēju Matīsu Mikni. Bijušais basketbolists Miknis ir kļuvis par Latvijas vadošo bobsleja stūmēju.
Basketbolā mājas sienas palīdz, bet vai tās palīdz arī bobslejā?
Nu, protams, palīdz. Mēs tikai to tā neizrādām, bet pilnīgi noteikti fanu atbalstu jūtam. Vienīgā vieta, kur es patiešām brauciena laikā esmu dzirdējis fanu balsis, bija Eiropas kausa mačos Siguldā. Tas bija pēc 14. virāžas garajā taisnē. Viņu priekšā vispār cepuri nost! Jebkurā pasaules trasē ir kāds atbalstītājs – atbraucis no Latvijas vai arī kaut kur tuvumā strādā. Mums ir nākuši klāt vācieši, arī citu valstu sportisti un teikuši, ka viņiem tas jau ir apnicis – visur, kur vien aizbrauc, atkal priekšā latviešu fani. Mana ģimene arī ir atbalstītāju skaitā un sezonas laikā izvēlas vienu trasi, uz kurieni atbraukt. Pērn tā bija Sanktmorica, vēl pirms gada Vinterberga un šogad Īglsa.
Cik kupla ir ģimenes atbalsta grupa?
Ar katru gadu palielinās. Pirms gada atbrauca ar vienu busiņu, šogad jau visi neietilpa un vajadzēja divus autiņus. Kopā sanāca vienpadsmit cilvēki – sieva, vecāki un vēl radinieku pulciņš.
Ja reiz sākām runāt par ģimeni, tava sieva Lāsma ir fitnesa trenere. Viņa nedod padomus, kā vajadzētu trenēties?
Es neļauju, bet mēs abi esam mācījušies Sporta pedagoģijas akadēmijā. Viņa ir pabeigusi, bet es vēl tur esmu nedaudz iestrēdzis. Viņa jau skatās, ko es daru, bet man ir pilnīgi kaut kas cits.
Sieva piedalās arī fitnesa sacensībās?
Jau divus gadus to nav darījusi. Nav vairs tam laika. Viņai ir daudz klientu, un vairs nav iespējams apvienot treneres darbu ar startēšanu sacensībās. Psiholoģiski tas nav viegli, jo ir jāievēro diēta, lai visu laiku uzturētu sevi formā.
Kā bobslejisti uztur sevi kondīcijā – treniņi visiem ir vienādi pēc fiziskās sagatavotības trenera Jāņa Ozola sagatavotā plāna, vai arī katrs individuāli kaut ko dara?
Kad ienācu komandā, trenējos tikai pēc Jāņa Ozola programmas un ieteikumiem. Bet ar laiku jau sāc skatīties, ko un kā dara citi pieredzējušie stūmēji, un redzi, ka katrs kaut ko priekš sevis pieķer klāt. Tagad jau zinu, kas tieši man ir vajadzīgs, un es atrodu laiku, lai izdarītu tās lietas, kas, manuprāt, man palīdz uzlabot rezultātu. Kā piemēru varu minēt Arvi Vilkasti. Viņam ir savs funktieris, un viņš patiešām zina, ko un kā viņam vajag darīt. Reizēm Arvis nedara, ko Jānis Ozols ir ieteicis, bet tas tikai tāpēc, ka viņš ļoti labi pazīst savu ķermeni. Šai ziņā katalizators ir savainojumi. Katram pašam ir jāzina, ko labāk nedarīt, lai izvairītos no traumām.
Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai varētu sākt kaut ko darīt pa savam?
Ja runa ir konkrēti par mani, es biju viens no retajiem basketbolistiem, kurš individuāli cītīgi strādāja pie fiziskās kondīcijas uzlabošanas. Visās komandās, kurās spēlēju, neviens tā nestrādāja. Man vienmēr bija basketbola treniņš un pēc tam vēl fiziskais. Trīs reizes nedēļā es tam gāju cauri un visu laiku arī skatījos, ko varētu pamainīt. Mācoties Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, jau sāka parādīties papildu zināšanas, ko un kā vajadzētu darīt.
Kurā pozīcijā spēlēji, un vai nav tomēr lielas atšķirības starp fiziskajiem treniņiem basketbolā un bobslejā?
Es biju aizsargs, tā teikt, otrais numurs.
Tad vēl jo vairāk, jo masa un atlētiskums vairāk ir nepieciešams tiem basketbolistiem, kuri cīnās zem groza...
Protams, muskuļu masu man nevajadzēja audzēt. Man galvenais akcents bija uz eksplozivitāti. Visu laiku es strādāju, lai būtu ātrums un labs lēciens. Domāju, ka šīs īpašības man deva arī priekšrocības, kad kā jaunais ienācu bobslejā. Stangu biju jau pacilājis, vajadzēja tikai pielikt klāt lielos svarus.
Ar Daumantu Dreiškenu, kurš pirms tevis komandā bija vadošais stūmējs, esat lauzuši stereotipu, ka nokļūšanai bobslejā piemērotākais sporta veids ir vieglatlētika. Abi sportošanu sākāt ar basketbolu.
Jokojoties var teikt, ka esam neizdevušies basketbolisti. Tomēr, ja paskatās uz basketbolistiem otrpus dīķa, kur ir labākā līga pasaulē, tur nav vienkārši metēji. Jā, viņi labi met, bet ir arī patiešām atlētiski džeki. Tas arī viņiem dod priekšrocības. Es nebiju nekāds lielais metējs, bet man vienmēr lika segt pretinieku komandas līderus, un es tiku ar viņiem galā. Treneri laikam jau redzēja, ka man ir krampis, bet tas gan labāk jāprasa viņiem.
Kāpēc izvēlējies pāriet uz bobsleju?
Es mācījos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pirmajā kursā bija LBL2 līgas komanda, bet otrajā tas viss beidzās. Man palika iespēja spēlēt tikai studentu vai amatieru līgā. Tad man arī zuda pēdējā cerība, jo no LBL2 līgas komandas vēl bija iespēja kaut kur "aizķerties". Pēc Soču olimpiādes biju izlēmis aiziet uz bobsleja atlases testiem, jo jau pirmajā kursā vieglatlētikas pasniedzēji Ilze Avotiņa un Krišjānis Kuplis mudināja to darīt. Tajā laikā man galvā bija tikai divas domas – mācības un basketbols. Pamazām gan sāku aizdomāties, un draugi arī sacīja, ka vajadzētu izmēģināt spēkus bobslejā.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 10. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!