Kā jūs definētu šodienas profesionālo sportistu?
Pirmkārt, ir svarīgi saprast, ka atlēts, profesionāls sportists ir tāds pats cilvēks kā visi pārējie. Sabiedrība ir pieradusi viņus uzskatīt par pārcilvēkiem, kuriem ar visu jātiek galā, viņiem vienmēr jāuzvar, viņi nedrīkst kļūdīties. Ja atlēti pieļauj kļūdu, līdzjutēji pret viņiem bieži ir nežēlīgi. Tagad ir interneta laikmets, un cilvēki visu var paust komentāros, arī anonīmi. Līdz ar to sportistam jārēķinās – nonākot profesionālā sportā vai sākot parādīt augstus rezultātus, viņš kļūst par publisku personu un spiediens palielinās. Komandu sporta veidos tas ir no kluba, ar ko noslēgts līgums. Savukārt no sabiedrības – par rezultātu. Arī pats sacensību process ir augsta stresa situācijas. Ja skatāmies pētījumus, kā augsta līmeņa sportisti tiek galā ar stresu, kāda ir viņu stresa noturība, novērojumi liecina, ka arī profesionāli sportisti izjūt spiedienu, stresu un trauksmi, bet viņi ir vairāk pieraduši ar to rēķināties. Atlētu tolerances spēja ir uztrenēta, kā arī kaut kādā veidā tā nosacīti ir bioloģiski augstāka, pat neskatoties uz jau iepriekš karjerā piedzīvotiem kritieniem un klupieniem.
Tajā pašā laikā katram cilvēkam ir zināms tolerances līmenis, robeža, kas kaut kad var pienākt. Savā profesionālajā darbībā, jau vairāk nekā desmit gadu strādājot ar augsta līmeņa sportistiem, esmu novērojusi, ka mūsu atlēti ir pieraduši atrasties stresa situācijās, tāpēc laikus neatpazīst savu stresu un organisma reakcijas uz to. Vēl būtiski, ka viņi ir pieraduši vienmēr uzvarēt. Tas nozīmē – nepadoties un cīnīties, līdz ar to arī ignorēt signālus, ka jau tuvojas tolerances robeža. Tad viņi nonāk pie šīs robežas vai tiek izsviesti no tolerances loga nesagatavoti. Kā nu kurš uz to spēj reaģēt. Esam publiski ik pa laikam dzirdējuši stāstus no bijušajiem sportistiem. Piemēram, hokejists Kaspars Saulietis ir daudz runājis, kā beigusies viņa sportiskā karjera – alkohols, narkotikas, vientulība. Mainās dzīvesstils, viss mainās. Covid-19 pandēmijas laikā strādāju ar profesionālos klubus pārstāvošiem amerikāņu sportistiem. Daudziem no viņiem bija depresija, jo pēkšņi tika atņemts līdzšinējais dzīvesstils. Viņi dzīvo sportā, pieraduši nepārtraukti ceļot no viena štata uz otru, visu laiku ir sacensības, adrenalīns. Šie atlēti spēj tolerēt šo konstanto adrenalīnu, parādīt augstus sasniegumus. Un te pēkšņi vienā brīdī tas viss tika atņemts. Daudziem sportistiem radās pilnīgs tukšums un depresija. Tāpēc vēlos uzsvērt, ka atlēts nav sagatavots šādiem lūzumiem, viņš nedomā, ka viņa tolerance kaut kādā brīdī tiks izsmelta, ka tā kaut kad beigsies. Satricinājuma brīdis parāda, kā viņš ar to tiek galā – daži to spēj, bet lielākā daļa ne. Kāda ir nozīme psiholoģiskajai, mentālajai pusei? Vēl pirms dažiem gadiem psiholoģiskajai sagatavotībai un noturībai sportā Latvijā netika piešķirta liela nozīme. Pēdējos divus gadus par to runā vairāk. Arvien biežāk sportisti sāk saprast, ka šī psiholoģiskā sagatavotība un trenētība ir nepieciešama, tolerance jātrenē laikus, lai nenonāktu līdz kritiskam brīdim, kad neesmu tam gatavs un iestājas lūzums.
Kā sportistam runāt pašam ar sevi, kad viņš jau sasniedzis augstāko līmeni savā sporta veidā, ir nauda, ar ko nodrošināt lielu daļu turpmākās dzīves, masu mediju uzmanība? No sitieniem nav pasargāts neviens. Var notikt jebkas, piemēram, satiksmes negadījums, var gadīties smaga trauma, kas apdraud visu turpmāko karjeru un turpmākos miljonus. Apkārt ir daudz risku!
Jebkuram cilvēkam pārbaudījums ar varu, naudu un statusu ir izaicinājums. Cik esi sagatavots tam, ka tev pēkšņi mainīsies dzīve, kad kļūsi slavens, bagāts, ar zināmu varu? Tajā pašā laikā – cik esi sagatavots, ka vienā brīdī tas viss var mainīties? Cik var būt gatavs? Laikam neviens nevar būt gatavs, bet var likt kādus augstākus mērķus, arī garīgus, sekot kādiem garīgiem ideāliem. Ko es dzirdu, strādājot ar profesionāliem sportistiem, kad jautāju par mērķiem sportā, – cik ilgi viņi domā turpināt karjeru? Daudzi atklāti saka – man jānopelna konkrēta naudas summa. Atlēts ir izrēķinājis, ka viņam nepieciešami, piemēram, vēl pieci gadi šāda dzīvesstila. Tas ir ļoti sarežģīti.
Ja sportists brauc uz ārzemju klubu viens, bet ģimene paliek Latvijā, attiecības var būt sarežģītas. Daļa sportistu stāsta par materiālajiem mērķiem, ko karjeras laikā vēlas piepildīt, lai būtu drošības spilvens pirmajiem gadiem, kad sāksies normālā dzīve. Vēl ir daļa sportistu, kuri paralēli šiem plāniem stāsta par vēlmi iedvesmot Latvijas jauniešus, rādīt viņiem piemēru. Kad papildus materiālajiem pastāv arī garīgie mērķi, varbūt krīzes ir vieglāk pārvarēt. Cilvēkam jau ir skaidrs domāšanas veids, ka svarīgi ir ne tikai materiālie, bet arī garīgie jautājumi, tāpēc viņš ir vairāk pasargāts.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!