Pagājis jau gads, kopš ar neveiksmi beidzās tavs ceļš pretim dalībai Parīzes olimpiskajās spēlēs. Kāpēc par karjeras beigām paziņoji tikai tagad?
Tam ir ļoti daudz iemeslu. Pirmkārt, neviens sportists nevēlas aiziet pēc zaudējuma, vienmēr gribas to izdarīt uz skaista viļņa. Otrkārt, mans sapnis par olimpisko medaļu vēl nebija sasniegts. Vienmēr galvā valdīja doma, ka karjeru pabeigšu skaisti, ar olimpisko medaļu rokās, tāpēc arī pēc neveiksmes tik un tā vēl apsvēru iespēju mēģināt līdz Losandželosai. Tomēr, jo ilgāks laiks pagāja, jo skaidrāk saskatīju kopbildi. Kad tu nobliez vienu treniņu, liekas, ka vēl vari, bet pēc tam apzinies, ka režīmā notrenēties vienu nedēļu vai četrus gadus ir liela atšķirība.
Es nespēju skaļi pateikt, ka viss, jo, tiklīdz to pasaki, vairs nevarēsi atgriezties. Man vajadzēja laiku saprast, vai tiešām esmu šim lēmumam gatava. Sapratu, ka mani vairs nevilina četrus gadus cīnīties par to, kas nav garantēts. Man ir bērni, un riskēt ar savu veselību vairs negribu. Lēmums nebija viegls. Es savā karjerā tiešām atdevu visu, bet dažreiz arī ar to ir par maz.
Kura no daudzajām medaļām tev uzjundī visspilgtākās atmiņas?
Godīgi sakot, katra man nozīmē daudz vairāk nekā tikai sacensību rezultātu. Tajās nav tikai sports, tajās ir visa mana dzīve. Katra no tām stāsta savu stāstu. Aiz katras slēpjas dienas, kad šķita, ka spēka vairs nav. Rīti, kad ķermenis sāp, bet tu celies un ej, jo mērķis sirdī ir lielāks par nogurumu. Tās ir arī dienas, kad acis ir pilnas ar prieka asarām, kad tu stāvi uz pjedestāla, dzirdi savas valsts himnu un iekšā viss lūst no sajūtām. Šīs medaļas man vienmēr būs atgādinājums, ka pat vissmagākajos brīžos mēs spējam vairāk, nekā domājam.
Nekad neesi slēpusi, ka tavs lielākais sportiskās karjeras sapnis ir izcīnīt olimpisko medaļu. Ar ko sportistiem olimpiskais valdzinājums ir tik īpašs?
Man likās, ka bez tās olimpiskās medaļas es neesmu, tā teikt, pilnvērtīga augsta līmeņa sportiste. Tā ir sāpīga sajūta, ko pazīst tikai tie, kuri gājuši visu šo ceļu un tomēr palikuši pussoļa attālumā. Līdz bronzai Tokijā man pietrūka divu punktu. Ja tu esi sportists, kurš gadiem ilgi dzīvojis ar šo sapni, tas tiešām sāp. Jo tajā sapnī bija ieguldīts viss: laiks, veselība, attiecības, ilgas, bērnības vēlmes, upuri. Un, kad tas nepiepildās, sajūta ir kā tukšums. It kā kāda daļa tevis būtu palikusi aiz mūžīgi neatvērtām durvīm. Tikai tagad pamazām sāku saprast, ka tas, ka man nav medaļas, nemaina manu nozīmi. Tas nozīmē, ka es biju pietiekami drosmīga, lai sapņotu lielu sapni. Es biju pietiekami stipra, lai tam sekotu. Es izvēlējos ceļu, kādu izvēlas tikai retie. Tas, ka neesmu ar medaļu uz krūtīm, nenozīmē, ka neesmu uzvarējusi. Es uzvarēju katru reizi, kad nepadoties bija grūtāk par jebko citu. Dažreiz nepiepildīts sapnis kļūst par tiltu uz citu, vēl dziļāku dzīves jēgu. Olimpiskās medaļas neiegūšana noteikti nav pasaules gals!
Tev ir divi bērni, pastāsti par viņiem!
Alanam ir seši gadi un septembrī jau ies uz skolu – mīļš, jauks, sirsnīgs puika. Meitai 5. jūnijā būs divi gadiņi, viņa ir jautra, enerģiska, kā vētra. Kā katra mamma, es ļoti mīlu savus bērnus, un tagad viņi ir mans lielākais motivators, manas divas zelta medaļas.
Par to, kā sportistes mainās pēc kļūšanas par māmiņām, ir daudz runāts un pētīts. Kādas tev bija pārmaiņas fiziskajā un emocionālajā jomā?
Biju pieradusi, ka sportisti nedrīkst žēloties, ja klājas smagi. Vēl jo vairāk, ja esi sieviete, un vēl vairāk, ja esi mamma. Kā sportistei, mammai un sievietei man vajadzēja būt vienmēr smaidošai un apņēmības pilnai dzīvot un trenēties divreiz dienā, neskatoties uz negulētām naktīm un emocionālu izdegšanu, jo citādi tiktu nosodīta: ja jau tu, sieviete, piedzemdēji, tad, lūdzu, esi gatava tikt ar visu galā! Man liels prieks, ka tagad par to tiek runāts plašāk un skaļāk, jo droši vien arī es pati tolaik dalījos tikai ar to, cik viss ir jauki, cik man ideāli sanāk gan trenēties, gan bērnus audzināt, gan mācīties un būt labai sievai. Jo tiešām sievietēm ir jāstrādā tā, it kā viņām nebūtu bērnu, jāaudzina bērni tā, it kā nebūtu darba, un jāizskatās tā, it kā viņam nebūtu ne darba, ne bērnu. Viegli nebija, it īpaši emocionāli. To saprast sāku vien tagad.
Tu tici liktenim vai arī uzskati, ka cilvēks pats veido savu ceļu?
Mani ļoti interesē šādas tēmas, domāju, tā ir daudziem sportistiem, jo sportā mēs bieži sastopamies ar mirkļiem, kad, piemēram, pēc izlozes vai nejaušas sakritības tu domā: tas bija liktenis vai veiksme? Domāju, katram cilvēkam ir dots dzīves ceļš, iespējams, mēs to varam saukt par likteni. Tomēr, manuprāt, šim ceļam nav stingri uzrakstīta scenārija. Tā drīzāk ir virzība, iespējas, kas mums tiek sniegtas. Un tad jau tā veikšana ir atkarīga no mums pašiem, vai pasperam soli, kad pienāk īstais brīdis. Sportā esmu iemācījusies, ka tikai ar ticību liktenim nepietiek. Ir jābūt arī gribai, darbam, neatlaidībai, nekas nenotiek pats par sevi. Liktenis var tev pavērt durvis, bet tu esi tas, kuram jāsper solis un jāiet iekšā. Mēs veidojam savu ceļu katru dienu ar katru izvēli, katru piecelšanos pēc kritiena. Un varbūt tieši tajā arī slēpjas īstā dzīves skaistuma būtība starp to, kas mums lemts, un to, ko spējam izdarīt paši.
Vai ciešanas un zaudējumi ir vajadzīgi, lai cilvēks izaugtu?
Ļoti daudz par to domāju. Ciešanas un zaudējumi dzīvē nāk ar savu smago svaru, bet arī ar savu jēgu. Protams, brīdī, kad esi tajā sāpē iekšā, tu to nejūti. Tad šķiet, ka zeme zem kājām pazūd. Tu nesaproti, kāpēc tas notiek ar tevi, un varbūt pat dusmojies uz pasauli vai uz sevi. Bet ar laiku saproti, ka tie brīži tev iemācīja ko tādu, ko nevar iemācīt neviena uzvara, neviena laimīga diena. Dzīvē, tāpat kā sportā, mēs bieži augam nevis tajā brīdī, kad viss izdodas, bet tad, kad jūk un brūk. Kad tu esi spiests būt godīgs pret sevi. Kad esi spiests pārvērtēt vērtības. Kad zaudē, bet tajā zaudējumā atrodi sevī kaut ko jaunu. Varbūt spēku, varbūt mīkstumu, varbūt drosmi sākt no jauna. Es pati esmu piedzīvojusi mirkļus, kad šķiet – viss, ko esi būvējis, sabrūk. Gan sportā, gan dzīvē. Un tieši tajos brīžos esmu visvairāk augusi kā cilvēks. Tad tu mācies ne tikai cīnīties, bet arī just.
Nevaru teikt par visiem, bet man ik pa laikam ciešanas ir neizbēgamas. Un, ja no tām nemēģinām bēgt, bet gan izdzīvot, tad tās kļūst par daļu no mūsu spēka. Un tieši šādi stāsti mūs veido. Ne tikai uzvaras.
Šobrīd noteikti kāds vecāks apsver, kurā sporta veidā sūtīt savu atvasi. Ko bērniem dod treniņi cīņas sportā?
Cīņas sports neaprobežojas tikai ar cīņas zāli. Tā ir skola dzīvei. Pirmkārt, tas iemāca disciplīnu. Bērns saprot, ka nekas nenāk viegli, ka, lai kaut ko sasniegtu, ir jāstrādā, jāatkārto, jābūt pacietīgam. Tas iemāca cieņu pret treneri, pret komandas biedriem, pat pret pretinieku. Cīņas sportā tu iemācies saprast, ka arī tavs pretinieks ir ieguldījis darbu, cīņa nav par naidu, tā ir par meistarību un raksturu. Tāpat cīņas sports nostiprina to iekšējo sajūtu: «Es varu!» Un tas ir svarīgi ne tikai sportā, bet arī skolā, attiecībās, dzīvē. Tu iemācies krist un celties. Būt neuzvarētam ne tāpēc, ka vienmēr uzvari, bet tāpēc, ka vienmēr piecelies atpakaļ kājās. Un tāds pamats noderēs visu dzīvi neatkarīgi no tā, vai viņi kļūs par čempioniem vai izvēlēsies citu ceļu.
Pārējā Latvijā ir daudz aizspriedumu saistībā ar Daugavpili un tur esošo situāciju. Kā tu kā cilvēks no iekšienes redzi šī brīža situāciju valsts otrajā lielākajā pilsētā?
Es īsti nesaprotu, par kādiem aizspriedumiem ir runa. Daugavpils nav vienkārša. Tā ir daudzslāņaina, bet tai ir savs spēks un sava sirds. Šeit dzīvo cilvēki, kuri strādā smagi, kuri pieraduši nepamest lietas pusceļā. Un arī man sajūta, ka neko nedod viegli, vienmēr sniegusi spēku sportā. Protams, te ir savi izaicinājumi gan ekonomiski, gan sociāli, gan identitātes ziņā, tomēr redzu arī cilvēkus, kuri grib mainīt, darīt un attīstīt, kuri audzina bērnus, trenē jauniešus, strādā sabiedrības labā. Un man sāp, kad dzirdu jautājumus par kaut kādiem aizspriedumiem. Vajag vairāk ieklausīties, vairāk saprast, mazāk dalīt. Daugavpils nav tikai vieta kartē, tās ir mājas ļoti daudziem cilvēkiem, kuri mīl šo zemi un ir daļa no Latvijas. Esmu lepna, ka nāku no Daugavpils, jo šī pilsēta man iedeva raksturu. Un ticu, ka arī pārējai Latvijai tā var daudz sniegt, ja atmetam aizspriedumus un sākam saskatīt cilvēkus, nevis stereotipus.
Ko Anastasija Grigorjeva dara šobrīd?
Studēju maģistrantūrā Vācijas Olimpiskajā universitātē, audzinu bērnus, pētu mārketingu un plānoju iziet vēl dažas apmācības mentālajā sagatavošanā sportistiem. Vēl nezinu, kā tieši, bet gribu arī turpmāk sniegt savu ieguldījumu Daugavpils sporta dzīvē.