Protams, šī tēma ir aktuāla, tomēr te jāuzsver, ka ne tikai zinātniskajā, bet arī politiskajā diskursā. Ir zināmi spēki, kuri mēģina pierādīt, ka šīs valsts okupācija - es mazliet vienkāršoju, protams, - ir bijusi likumīga, jo pati valsts apvērsuma rezultātā bijusi nelikumīga. Tam visam ir maz saistības ar zinātni, jo, kur sākas politika, zinātne beidzas, tomēr, atbildot uz jautājumu, - jā, šo tēmu Krievija arī ekspluatē. Līdzīgi kā leģionāru vai Otrā pasaules kara tēmu vispār. Atklāti sakot, ir lasīti varbūt vēl absurdāki, murgaināki apgalvojumi - piemēram, ja tie bēgļi, kas Pirmā pasaules kara laikā aizbrauca no Latvijas, būtu palikuši, viņi būtu nobalsojuši par pievienošanos Krievijai.
Ja jūs prasāt man kā zinātniekam, par faktu varam uzskatīt to, ka Ulmaņa režīms uz līdzīgu režīmu fona Centrālajā un Austrumeiropā bija tiesiski, juridiski visradikālākais.
Kā jūs to saprotat?
Citās autoritārajās zemēs bija kaut kādi parlamenti, kaut kādas autoritāras konstitūcijas. Cits jautājums par šo institūciju reālo saturu, bet kā tādas tās bija. Igaunijas «vadāmajā demokrātijā» bija kaut kādas vēlēšanas, kaut kāda opozīcija. Mums nebija nekā, un tas Ulmanim ir otrais lielais mīnuss blakus tam, ko viņš darīja 1940. gadā.
Un ko viņš izdarīja 1940. gadā?
Te jāskatās plašākā kontekstā. Tēlaini izsakoties, jums pienāk desmit bruņoti bandīti un saka: ja jūs būsiet kopā ar mums, paliksiet dzīvs; ja neklausīsiet, mēs jūs nogalināsim. Labi, jūs nobīstaties, cilvēciski to var saprast. Bet traģiskais ir tajā, ka nedz Ulmanis, nedz tā laika Lietuvas un Igaunijas vadītāji, pat ne t. s. jaunās tautas valdības mazliet vēlāk vienkārši nespēja iedomāties, ka tik briesmīgi var melot, tik šausmīgi krāpties. Jo nekas tāds starpkaru perioda diplomātijā nebija pieredzēts. Rezultātā Ulmanis noticēja. Tas, ko viņam, iespējams, vajadzēja izdarīt, bija tas, ko izdarīja Dānijas karalis, kurš publiski pateica: es esmu spiests piekāpties atklātu draudu priekšā, jā, mēs nepretosimies Vācijai, tomēr tas, kas notiek, ir agresija! Tādā gadījumā Ulmanis, protams, riskētu ar tūlītējām represijām pret viņu personīgi, bet viņš būtu publiski raksturojis notiekošo.
Viens no pretargumentiem, kad Ulmanim pārmet parlamentārās demokrātijas sagraušanu, ir tāds, ka tieši tas pats notika arī citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Kopējais trends, ziniet.
Tā var teikt. Proti, visi politiskie režīmi, kas konkrētā laika nogrieznī izveidojās t. s. Versaļas-Rīgas sistēmā, bija nelikumīgi. Vienīgais likumīgais bija NSDAP (Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija) režīms, ha. Bet jūs pats saprotat, ka tā vērtēt ir bezjēdzīgi. Saturīgāk ir runāt par autoritāru apvērsumu iemesliem. Un starp tādiem minami: demokrātijas pieredzes trūkums, ekonomisko problēmu periods, kuru ērtāk ir mēģināt pārvarēt ar «stipro roku», galu galā citu valstu, kur šādi apvērsumi jau notikuši, «paraugs». Tomēr es gribētu uzsvērt to, ka Versaļas-Rīgas sistēma nozīmēja neiespējamību novilkt valstu robežas, kuras sakristu ar etniskajām, tas savukārt iztaisīja savstarpējus strīdus, valstu revanšismu utt. Līdz ar to var teikt, ka šīs valstis, kurās notika autoritārie apvērsumi, - es te nerunāju par totalitārajām valstīm - izmisīgi meklēja veidu, kā pastāvēt. Un viens no veidiem likās «stingrā roka».
Ulmaņa kritiķu kritiķi saka apmēram tā: kas nu tas par autoritāru režīmu, kas tik maigi izturējās pret opozīciju.
Represijas bija, tikai tās nebija, ja tā var teikt, asiņainas. Piemēram, represijas izpaudās kā atbrīvošana no darba, un tas skāra apmēram 3000 cilvēku. Tika nomainīti cilvēki pašvaldībās, bija sociāldemokrātu, no vienas puses, un labējo radikāļu (Pērkonkrusts u. c.), no otras puses, politiskā vajāšana. Un par ko te brīnīties? Autoritāram režīmam vismaz kaut kāda līmeņa represijas pret citādi domājošajiem ir raksturīgas per se. Bet, ja runājam par Ulmaņa režīmu, gribu minēt vēl vienu pazīmi, kāpēc vismaz ārēji tas izskatījās ļoti radikāli autoritārs, - Latvijā pat nebija vienas valdošās partijas.
Ir versija par šīs Latvijas specifikas iemesliem?
Redziet, es negribētu Ulmani saukt par despotu - pēc dabas viņš bija ļoti lādzīgs vīrs. Bet viņš, teiksim tā, bija ļoti uzņēmīgs pret glaimiem. Un, ja šādam cilvēkam visu laiku stāsta, ka tu esi nācijas tēvs, ka tu ar visu tiksi galā viens pats, galu galā tu no sirds sāc ticēt, ka, jā, tā ir tava misija. Protams, var ļoti šaubīties, vai kaut kādu demokrātijas formu saglabāšana mums daudz būtu līdzējusi 1940. gadā. Piemēram, Lietuvas parlamentam, lai atdotu Klaipēdas apgabalu, bija nepieciešamas septiņas minūtes... Tomēr diemžēl esmu spiests atkārtot, ka Latvijā režīms bija radikālāks. Piemēram, Igaunijā Konstantīns Petss apvērsumu izdarīja 1934. gada martā...
Arī šajā ziņā igauņi mums priekšā...
... bet, kad Ulmanis maijā izdarīja savu apvērsumu, Igaunijas prese par viņu ņirgājās. Latvijas sūtnis Tallinā saņēma rīkojumu pieprasīt Igaunijas Ārlietu ministrijā izbeigt šitādu necieņu. Savukārt igauņu ārlietu ministrs saka: bet ko es varu darīt?! Es taču nevaru pavēlēt presei! Īsi sakot, Igaunijā, arī Lietuvā autoritārā iekārta neiestājās uzreiz, tas notika pakāpeniski. Igauņu vēsturnieki saka - Igaunijā pilnvērtīga autoritārā iekārta izveidojās 1936. gadā. Pie mums, tā teikt, viss ciet nākamajā dienā.
Ir tēze, ka - ja Baltijas reģiona valstis būtu ciešāk sadarbojušās, varbūt 1940. gads izskatītos citādi.
Sadarbības nepieciešamību valstu vadītāji gluži labi saprata, bet gan Vācija, gan PSRS darīja visu, lai to nepieļautu. Ar katru tika runāts atsevišķi, izmantojot burkāna un pātagas principu. Proti, bija problēmas ne tikai starp pašām reģiona valstīm, piemēram, Lietuvu un Poliju, bet arī PSRS diplomāti spēlēja šo shēmu: jūs jau esat labie, kam jums nepieciešams slēgt līgumus ar kādu, kas ir sliktie? Rezultātā tika radīta ilūzija, ka kāds ir tā kā vairāk apdraudēts nekā tu, līdz ar to nevajag tuvināties šim vairāk apdraudētajam. Diemžēl šī šķeltniecība bija veiksmīga.
Ir viedoklis, ka Ulmanis - lai nu ko viņam pārmet, bet tautsaimnieks gan bijis labs. Un esmu lasījis vēsturniekus, kuri saka, ka tas ir pārspīlējums.
Nevar noliegt, ka viņam bija saimnieka talants plašā nozīmē. Un nevar arī noliegt, ka apvērsuma laikā ekonomiskā krīze noplaka ar labām sekām, kas nebija atkarīgas no viņa. Redziet, ir jāsaprot, ka Ulmanis cilvēku atmiņā ir pēdējais neatkarīgās Latvijas vadītājs un tas, kas nāca pēc viņa, bija kaut kas tik šausmīgs, ka daļa sabiedrības neizbēgami izskaistina viņa tēlu, tas ir cilvēciski tik saprotami.