grāmatu - šoreiz par Vidzemes ezeriem. Būdams inženieris pēc izglītības, viņš joprojām kā gids noorganizē pa kādai ekskursijai. Taujāts, vai vecākās paaudzes ceļotājiem ir vieglāk vadīt ekskursijas, Rusmaņa kungs smejot teic: «Viņi nebuntojas!» Pats pēc mūsu intervijas laikraksta Diena redakcijā Andrejostas ielā aizsteidz apskatīt tuvumā esošo Enerģētikas muzeju.
Katram pagastam mapīte
Kopš 1976. gada Sigurda Rusmaņa kontā ir 1044 tūristiem vadītas ekskursijas. Repertuārā pa Latviju aptverta visa tās teritorija, ir organizētas arī ekskursijas uz Lietuvu, Igauniju. Tagad gan kā gids Rusmaņa kungs ir gatavs izklaidēt vairs tikai radus un draugus - tos, kuriem asinīs ceļošana. Taču tāpēc darāmā viņam netrūkst.
Kopumā Sigurds Rusmanis ir uzrakstījis 13 grāmatas par Latviju, tajā skaitā enciklopēdiju Iepazīsim Latviju. Kurzeme (1993), piedalījies enciklopēdijas Latvijas pilsētas (1999) tapšanā, bet pēdējā no grāmatām - Pa vecajiem Latvijas ceļiem - iznākusi 2012. gadā. Savulaik Rīgā un Liepājā Rusmaņa kungs divu gadu garumā lasījis lekciju ciklu par Baltijas jūras piekrasti no bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijas līdz Somijas piekrastei par kultūrvēsturiskajiem, tautas celtniecības, arhitektūras, mākslas un dabas objektiem. Lasījis lekcijas par Latvijas kultūras, vēstures un dabas objektiem, to ilustrācijai seniora krājumos ir liels skaits diapozitīvu. Datus par Latvijas pagastiem sirmais kungs apkopo jau no 1972. gada un kārto mapēs, kā pats atzīst - to biezums ir atšķirīgs, no īkšķa līdz plaukstas platumam. Viena no biezākajām ir par Matīšiem, kur seniors tagad pavada daļu brīvā laika, jo tur pie savas māmiņas dzīvo Sigurda dzīvesbiedre.
Sigurds Rusmanis vāc arī materiālus par Latvijas pagastiem, par kultūrvēsturiski nozīmīgu cilvēku dzimšanas un apbedījuma vietām un atzīst, ka nav kremēšanas piekritējs, jo tad cilvēka apbedījuma vieta ir zināma tikai šauram tuvinieku lokam. Rusmaņa kungs darbojas arī Vecmīlgrāvja attīstības biedrībā un aizraujas ar fotografēšanu: «Es nevaru visu dienu pavadīt, rakstot pie datora. Man vajag izkustēties, kaut vai pāris stundu pastaigā.»
Viņš pārkārtojās
Pēc izglītības Sigurds Rusmanis ir inženieris, ilgus gadus strādājis Zinātņu akadēmijā Polimēru mehānikas un Fizikāli enerģētiskajā institūtā. «1987. gadā darbu pametu saistībā ar Mihaila Gorbačova aicinājumu pārkārtoties. Es pārkārtojos - aizgāju strādāt uz Jauno tūristu staciju ar četrreiz mazāku algu. Vadīju pulciņu skolā, kur mācījās mans dēls. Tas nozīmē, ka vienu divas reizes nedēļā jāiet skolā un divas stundas jārunā, par ko grib,» atceras S. Rusmanis un turpina: «Pētnieka gars man bijis visu mūžu. 1976. gadā mani ievēlēja institūta vietējā komitejā vadīt kultūras sektoru. Tajā gadā ar sievu mazliet pabraukājām ar sabiedrisko transportu pa Kurzemi. Aizbraucām uz Talsiem, iekārtojāmies tolaik jaunajā Ezerkrasta viesnīcā, atpūtāmies ar komfortu, bet pabraukājām arī apkārt, papētījām. Tad nolēmām no Talsiem aizbraukt uz Kuldīgu - 60 kilometrus mērojām visu dienu, ar pārsēšanos sešas reizes. Bijām Spārē, izkāpām Ugālē, apskatījām Pilteni, bijām Zlēkās. Redzējām daudz interesanta, un nolēmu darbabiedriem novadīt šajā maršrutā ekskursiju. Pēc tās gribētāju braukt ekskursijā saradās vēl vairāk, un tad jau par tām uzzināja citos institūtos.» Drīz vien viņam kā gidam vadīt ekskursijas cilvēki paši piedāvājuši.
Lai gida stāstījums tiešām aizrautu ekskursantus, stāstījumam jābūt balstītam uz smērā nesenām laika liecībām, nevis tikai uz vairākus gadsimtus senu vēsturi, uzskata Rusmaņa kungs: «Es stāstu par katru konkrētu māju, kad tā celta, kas tajā dzimis. Un stāstu arī, braucot pa ceļam. Savulaik strādāju arī tūrisma aģentūrā Impro. Reiz kāds vīrs ekskursijas laikā atzinās - viņš pats pirmoreiz atrodas Kurzemē, bet pēc nedēļas vadīšot ekskursiju pa Kurzemi. Es tikai nogrozīju galvu.» Rusmaņa kungs piekrīt - gidam ir jābūt ar uzkrātu zināšanu bagāžu, un viņam pašam jau studiju gados paticis staigāt, pētīt, izzināt. «Studēju vakarniekos, un man tam bija laiks. Brīvdienās ņēmu kompasu un devos uz Vidzemes mežiem. Reizi mūžā esmu devies arī pārgājienā Uzvaras rīts, kur vienā dienā bija jānoiet 50 kilometri. Man vienmēr paticis staigāt,» uzsver seniors.
Latvijai derīgāks
Jau pagājušā gadsimta 60. gados viņš sācis vākt laikrakstu, žurnālu izgriezumus par Latviju. «Manā rīcībā bija visi toreizējo Latvijas rajonu laikraksti. Nē, es tos neabonēju. Viens no paņēmieniem bija «uzbrukt ar nazi» kādai lauku bibliotekārei, piemēram, Stienē,» smej Rusmaņa kungs un piebilst - šādi esot ticis pie bibliotekāres 10 gadu krātā laikraksta Progress visiem numuriem. Tiesa, šādi, «ar nazi» bibliotekāriem nevarēja «uzbrukt» rajonu centra bibliotēkās. Par mazliet vairāk nekā 100 rubļiem gadā Rīgas Labiekārtošanas kombinātā toreiz varēja iegūt visu Latvijas un pat Sibīrijas avīžu izgriezumus. «Tādā veidā savācu materiālus par Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzību. Kad mainījās laiki, gāju uz Lauksaimniecības ministrijas bibliotēku, kur pēc zināma laika varēja ņemt laikrakstus, arī uz Preses namu. Tagad jau kādus 10 gadus reizi mēnesī eju uz Saeimu - ar vienu somu ieeju, ar divām iznāku laukā. Tur man atdod visus novadu laikrakstus, kas ir pusgadu veci. Turpinu vākt materiālus par pagastiem,» pastāsta seniors.
Sigurds Rusmanis vāc arī katram pagastam raksturīgās teikas un nostāstus. «Latvijas Universitātes Latviešu folkloras krātuvē manā personālajā fondā nr. 2049 reģistrētas 3046 manis nodotas vienības. Esmu Latvijā vienīgais, kam šis krājums tiek papildināts. Visi tie, kas kaut ko uzzinājuši, pie tā arī apstājušies. Man, kaut kur braucot, apskatot, vienmēr rodas informācija, ko papildināt,» lepns ir Rusmaņa kungs. Viņš atzīst: «Tā, protams, nav finansiāli izdevīga nodarbošanās, bet šādi jūtos Latvijai derīgāks.»
Pašam senioram gan nav viena konkrēta, vismīļākā pagasta. «Es visur Latvijā jūtos kā mājās,» smaida Rusmaņa kungs. Viņš uzskata - senioru vecumā nav jēgas skumt par neuzbūvētām gaisa pilīm vai neapceļotām pasaules valstīm: «Nevajag pārāk daudz iedomāties. Ja iedomājas un vēlas saprātīgas lietas, tad viss ir kārtībā.»