Bieži piesauktā tēze, ka mums jātiecas iespējami ātri sasniegt Eiropas valstu iedzīvotāju vidējo dzīves līmeni, nevar būt atrauta no nepieciešamības līdzīgu latiņu nospraust arī sociālās aizsardzības jomā. Pat ja tas ir ar zināmu laika nobīdi, jo katram saprotams, ka ir kaut kas jāuzkrāj, lai izmaksātu.
Cita lieta - vai esam gatavi nodokļos maksāt vairāk, lai valsts budžetā būtu tie līdzekļi lielākiem tēriņiem sociālajām vajadzībām? Atbilde šķiet skaidra - nē. Un to apliecina skaļie protesti ik reizi, kad politiskajā līmenī parādās jaunas iniciatīvas, kas saistītas ar kādu nodokļu celšanu. Tiesa, tas zināmā mērā skaidrojams ne tikai ar to, ka esam tendēti dzīvot šodienai, bet varbūt pat vairāk ar neticību sociālās aizsardzības sistēmai, tās stabilitātei.
Kaut arī ne mazāk būtisks ir arī jautājums par tradicionālajām politiskajām prioritātēm. Un te viens no spilgtākajiem piemēriem, šķiet, ir Grieķija, kura sociālajai aizsardzībai izdod virs 20% no IKP, kaut stipri jāšaubās, vai šīs valsts nodokļu iekasēšanas sistēma ir daudz pārāka par to, kāda ir pie mums. Sabiedrības pieradums pie noteikta sociālās aizsardzības līmeņa tur nodrošina, ka pat brīdī, kad valsts nonāk finansiālās grūtībās, sociāli neaizsargātā sabiedrības daļa var justies par savu iztikšanu droša, jo apdraudējums šajā jomā tiek uztverts ne vien ar izsaucieniem un vaimanām, kā pie mums, bet reāliem protestiem. Diena