Arī izplūdušas diskusijas esot efektivitātes nāve, tās paralizē racionālu domāšanu un aizkavē lēmumu pieņemšanu. Bet «visur papīru kaudzes», «nepieteikti apmeklētāji» un «nespēja pateikt nē» Eniņa kungam patiešām esot raksturīga. Vai tad cienījamos gados joprojām ir grūti atteikt? «Tā arī neesmu iemācījies,» pasmaida Eniņa kungs. Droši vien tāpēc viņa darba diena respektablajos 83 gados ieilgst krietni pāri pusnaktij. Taču, ja cilvēks ar sirdi un dvēseli dara sabiedriski nozīmīgas lietas, vecums nekļūst par šķērsli.
Ar dižā koka sajūtu
«Vēlme zināt visu arī mani nav pametusi,» atzīst Guntis Eniņš. Viņš smej, ka datoru lietās esot ābečnieks, varbūt pat pirmklasnieks, bet ar to strādājot. Izrādot darbistabu un lodžiju, kuru caurvij sulīgas vīnstīgas, dabas pētnieks stāsta, kā pa abiem ar kaimiņieni zaļojošo augu uzvilkuši augšā uz trešo stāvu. Stāsta arī par strazdu, kurš pie viņa ir regulārs ciemiņš. Taču vispārsteidzošākā ir cita palodze, līdz griestiem noaugusi ar sarkaniem ķirštomātiņiem. Eniņš priecājas: «Reiz vēlā rudenī no balkona ienesu puķu kasti, pēc laika skatos - kaut kas tur aug. Es tikai skatos, kas iznāks - tur tas joks, ka tomātkoks pats izauga.» Kamēr uzsākam sarunu par Latvijas dižkokiem, sirmais kungs vairākkārt pievēršas tam, kas notiek aiz loga - pie kaimiņu mājas kāds apgriež koka apakšējos zarus. Eniņš ir noraizējies: «Ko tas mežonis tur dara? Vajadzētu viņam uzbļaut, atļauju paprasīt.»
Par dabu Guntis Eniņš interesējies jau kopš jaunības. Latvijas dabas pieminekļus viņš pēta kopš 1975. gada - ir apzinājis dižakmeņus, kultakmeņus, alas un pazemes ezerus, atklājis un aprakstījis simtiem dižkoku un jau padomju laikos panācis, ka tiek aizliegta dižkoku spridzināšana. Kopā ar Imantu Ziedoni piedalījies dižkoku atbrīvotāju grupā un tagad teic: «Imantam Ziedonim piemita grūti izskaidrojama īpaša enerģija un spēks. Viņš saprata to pamatu, dižā koka sajūtu - to, ko pie mums joprojām liela daļa nesaprot.»
90. gadu sākumā Guntis Eniņš bija Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības padomnieks, 1998. gadā nodibināja Dabas retumu krātuvi un to vada joprojām. Viņa bibliotēka mājās ir neizmērojami plaša, Eniņa kungs rāda kolēģa - poļu autora, koku pētnieka Kržistofa Borkovska izdotu un Eniņam personiski dāvinātu grāmatu Polijas koki. Arī pats gribot izdot ko līdzīgu - darbu pie nākamās grāmatas informācijas apkopojuma jau sācis.
Esam dižkoku lielvalsts
Šogad Guntis Eniņš saistībā ar Latvijas simtgadi aicināja sākt Saules ceļa atmodu ar Latvijas dižkoku atbrīvošanu. «Gribu iekustināt sabiedrību par labu latviskās ainavas saglabāšanai. Viena no būtiskākajām tās sastāvdaļām ir dižkoki. Esmu jau pierādījis, ka esam dižkoku lielvalsts, nevienā citā valstī tik daudz nav dižu koku. Dabas retumu datubāzē reģistrēti aptuveni 14 tūkstoši,» stāsta Eniņš un turpina: «Kādreiz bija daudzas latvju sētas, kur saimnieks, piedzimstot dēlam, iestādīja ozolu, bet meitai - liepu. Varbūt šis ozols un liepa būtu dižkoki, bet tagad cīnās ar kārklu un alkšņu biezokni.»
Jo īpaši jutīgas pret apēnojamu ir pie mājām klajumos uzaugušās dižpriedes ar zemiem, platiem vainagiem. «Tā aizgāja bojā visdižākā Latvijas priede pie pamestajām Kalnieku mājām Ģibuļu pagastā 1990. gadā, un arī visas milzīgās dižpriedes Stopiņu pagastā. Dižkoku bojāeja sākas ar apakšējiem, visvairāk noēnotajiem zariem un izplatās uz galotni. Simtgadīgais ozols augšanu garumā ir pabeidzis, vairs nespēj mainīt sava auguma plato uzbūvi tā, lai galotne atkal sāktu strauji šauties augšup,» paskaidro G. Eniņš.
Ja meklēs un izglābs
Dabas pētnieks ir izglābis vairāk nekā desmit dižkoku, kuri fiksēti kā Eiropā resnākie, dižākie: «Es laikam nepiedzīvošu, kad par dižāko Eiropā kļūs Kaives ozols, bet tas jau ir dižākais Baltijas valstīs un Austrumeiropā. Pēdējā mērījumā bija 10 metri un 65 centimetri, tur biju pirms pāris nedēļām.»
Eniņš ir gandarīts par ģimenēm, kas veido savu dzimtas koku ar plašām, dziļām gadsimtu saknēm. Taču viņu skumdina novērojums, ka daudziem tomēr ir zudis aicinājums sameklēt dabā to vietu, kur dzimuši, auguši, kur darbojušies viņu senči: «Varbūt nāks laiks, kad bērni un mazbērni sadzirdēs aicinājumu. Meklēs, atradīs un izglābs sava vectēva vai vecvectēva stādīto liepu vai ozolu un sakops šo vietu kā piemiņu.» G. Eniņam esot arī vaicāts - kāpēc jāglābj vecs koks? Bojāeja taču esot dabisks process. Eniņš smejot tad teic: «Tad varbūt arī pašam, kad pienāks vecums un kāja vairs nedarbosies, nevajag iet pie ārsta likt kaulu protēzes? Vecu koku ir iespējams glābt, ja to stutē un aprūpē.» Bet kā pašam ar vecuma blakusefektiem? «Vecumu jūtu, bet es eju pie ozoliem, lienu alās, mēru dižakmeņus. Vienkārši dzīvoju un steidzos. Slimības neņemu vērā. Tikai nesen sāku rēķināt, ka vajadzētu padarīt vēl daudzas lietas. Jādara steidzīgāk,» saka dabas pētnieks.