Liels bija Ziemeļīrijas Fermanaghas apriņķa iedzīvotāju izbrīns, kad neskaitāmos restorānos, beķerejās un veikalos, kuri jau kādu laiku bija stāvējuši tukši, pēkšņi no jauna bija atsākusi kūsāt dzīvība.
Pirms gada bankrotējušais gaļas veikals Flanagan's nu atkal gaida pircējus ar plaši atvērtām durvīm un plauktiem, kas burtiski ieliekušies no produktu pārpilnības, arī ieskatoties caur skatāmloga stiklu vietējā grāmatu veikalā, tur redzami cilvēki, kuri mierīgajā grāmatnīcas atmosfērā klīst starp stendiem un novērtē tās aktuālo piedāvājumu, kafejnīcā Cellini valda rosīga atmosfēra un visi galdiņi līdz pēdējam tajā ir aizņemti. Ziemeļīrija šī gada G8 samita dalībniekus sagaidīja ar dzīvelīgas mazpilsētas gaisotni, taču vīlies bija tas, kurš tiešām mēģināja kādā no šiem viesmīlīgajiem veikaliņiem kaut ko nopirkt, jo, pienākot tuvāk, izrādījās, ka piedāvājumā ir tikai butaforija - uz skatlogiem vienkārši uzlīmētas augstas kvalitātes uzlīmes - Ziemeļīrijas veiksmes stāsts reklāmaģentūras izpratnē, tā teikt. Ziemeļīrijas ekonomiskā izrāviena simulācija droši ierindojas starp spilgtākajiem Potjomkina sādžu vēsturiskajiem piemēriem.
Līdzīga veida nekurienē rezultējās arī paša G8 samita sarunas, un ne brīdi nepameta sajūta, ka pasākums vairāk kalpo kā sava veida šovs, kur lielāka nozīme ir simboliem un ķermeņa valodai, nevis konkrētam iznākumam. It kā jau lieliski, ka astoņu ietekmīgu valstu vadītāji var apsēsties pie viena galda un konstruktīvi cits ar citu runāt, taču pārāk daudz praktisku risinājumu no šādas tikšanās nevar gaidīt jau pēc būtības. No vienas puses, ir skaidrs, ka Krievija savu balsi vienmēr izmantos tā, lai neitralizētu jebkuru sev netīkamo rietumnieciski orientēto valstu priekšlikumu, no otras puses, kādus gan globāli izšķirīgus lēmumus šodien vispār vēl var pieņemt bez Ķīnas līdzdalības, kura nav G8 dalībniece.
Tāpēc sarunu iznākums bija likumsakarīgs. Viss pasākums drīzāk noritēja gaisotnē G7 un Krievija. Kad Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons ar no pārguruma pelēku seju noslēdzošajā runā žurnālistiem prezentēja sarunu iznākumu, jebkādi pārsteigumi izpaliek. Sīrijas jautājuma stagnāciju Kamerons iedalīja septiņos punktos. Puses vienojās, ka humanitārajai palīdzībai papildus jāatrod 1,5 miljardi dolāru, ir jāturpina diplomātiskais spiediens, jāturpina tas, par ko puses pirms gada vienojās Ženēvā, dalībnieki nosoda ķīmisko ieroču pielietošanu, visi arī turpmāk aktīvi iesaistīsies cīņā pret terorismu. Atskaitot finansiālo palīdzību cietušajiem, viss paliek pa vecam, bet vienā punktā Putins savā velnišķīgajā manierē rietumniekiem pat lika norīt krupi un Kamerons bija spiests pavēstīt, ka puses atbalsta pārejas valdību, taču tās sastāvā varētu būt iekļauts arī līdzšinējais Sīrijas prezidents Bašārs el Asads, lai nenotiktu kā Irākā, kad tika gāzts Sadams Huseins un valsts iegrima ilgstošos asiņainos konfliktos. Interesanti, kā jutās namatēvs, lasot šo runu savā butaforijas ciematā.